Sapņot par ceļojumu uz Ameriku sāku pirms 2 gadiem, kad bija tikai liela gribēšana, bet maza varēšana. Ne naudas, ne kompānijas ar ko braukt, jo it visiem apkārt naudas grūtības, valstī krīze, risks zaudēt darbu vai jau piemeklējis bezdarbs – nu kāda tur amerika?!
Taču gudri vīri saka, ka labās domas jālaiž debesīs un debesis tev atsūtīs tieši to, ko vēlies. Tikai jāvēlas cieši, jāmeklē iespēja un jātur acis un ausis vaļā. Es izskatīju bezgala daudz interneta lapas, veidojot vēlamos ceļojuma maršrutus, pētot viesnīcu un aviobiļešu cenas un uz austiņām klausījos kantrī mūziku, domās traucoties ar auto pa klusiem amerikāņu lauku lielceļiem. Iespēju vēl nebija. Bet es zināju, ka tur būšu, un drīz. Tā pagāja gads.
Te pēkšņi karstā jūlija dienā no tūrisma aģentūras saņēmu komerciāla rakstura īsziņu. Vispār man nepatīk šitādas lietiņas, bet šis bija KAUT KAS. Avio biļete uz ASV tup-atpakaļ par nepilniem 180 Ls ar visiem nodokļiem. Gluži vai par velti! Manī iezvanījās trauksmes zvani. Momentā zvanīju uz aģentūru – jā, ir tāds piedāvājums. Momentā apzvanīju visus, ar ko teorētiskā plāksnē biju runājusi par ceļojumu. Laika, lai izlemtu, bija ārkārtīgi maz. Un par brīnumu viņi visi teica – JĀ!!!
Tajā brīdī es vēl nespēju aptvert, jo līdz braukšanai bija jāgaida pusgads. Bet laiks paskrēja un 19.februāra vakarā somas bija sakrāmētas. Maksimāli mazas, protams, jo bija paredzēts arī kārtīgs šopings :)
Tu guli?
Pēdējais vakars pirms izlidošanas tāds satraukts. Vai viss ielikts somās? Vai pase ir? (pārbaudīju 32 reizes) Vai atļauja iebraukt ASV ir? (pābaudīju tikpat daudz reizes). Taksometrs izsaukts jau vakarā, lai no rīta agri ir jau klāt. Taču miegs nenāk. Grozos, grozos pa gultu, skaitu aitas un pie sevis pukojos, ka pirms tik gara lidojuma nebūšu normāli izgulējusies. Ap trijiem naktī no otra istabas gala dzirdu Artura balsi:
– tu guli?
– nē
Tramvajs
No rīta viss veiksmīgi – aizbraucam uz lidostu, piereģistrējamies, izejam drošības kontroli, nododam mazītiņo bagāžu un visi četri – es, Arturs, Gunita un Eva, braši dodamies uz lidmašīnu. Pirmā pietura ir Kijeva, jo lidojam caur Ukrainu.
Tam, ko ieraugām, neesam gatavi. Lidmašīna izskatās mazāka par tramvaju – gar vienu logu rindu pa 2 krēsli, gar otru 1, bet griesti ir tik zemi, ka Arturs nevar izslieties taisni, neapsitot pakausi. Pametu acis sāņus – tur maliņā saliecies stāv stjuarts. Arī tā pati problēma. Nezinu – smieties vai raudāt. Te nu bija 180 lati! BET – lidmašīna gods godam līgani pacēlās un nolaidās, un salonā bija arī salīdzinoši kluss. Nodomāju – cepuri nost, mazais gaisa tramvaj, tev nav ne vainas! Sviestmaize arī bija gana baudāma. Iesākums labs. Bet odziņai – lidojām vienā reisā ar maestro Raimondu Paulu un viņa kundzi. Kijevā viņus sagaidīja VIP busiņš, bet mēs visi pārējie draudzīgi ieripojām parastajā lidostas autobusā.
Padomju republika
Kijeva mūs sagaidīja ar divām muitas un drošības kontrolēm. Tranzīta lidojumu zālē izstāvējām garumgaru rindu uz pirmajiem vārtiem un štampogu pasē, bet 50 metrus tālāk tieši pirms iekāpšanas Ņujorkas reisā – atkal viss tas pats – somas, apavi, jostas, pulksteņi, mēteļi – viss atkal jāvelk nost un jālaiž caur skeneri, un vēl viena pases kontrole. Laikam Amerika Ukrainai diez ko neuzticas.
Diena, kas nekad nebeidzas
Beidzot tiekam uz lidmašīnas klāja. Tik lielā vēl neesmu lidojusi, 300 pasažieru. Vienā rindā ir 7 krēsli un ir vairākas savstarpēji nodalītas zāles. Katras zāles priekšgalā ir televizors un katram ir austiņas, ko uzlikt, ja vēlies dzirdēt filmai skaņu. Manai gan skan tikai viena auss, bet tas nebojā kopējo noskaņojumu. Aiz loga mūžīga diena, jo izlidojam no rīta un lidojam uz rietumiem – tātad skrienam līdzi saulei. Bet ko īsti sadarīt 10 stundas uz borta?
Melnie dzenīši
Kājas piepampušas neskatoties uz novilktajiem apaviem. It kā vietas pietiek, bet īsti ērti tomēr nav. Izklaidi zināmā mērā nodrošina apkārtējo vērošana. Kāds lasa, kāds guļ, vietām cilvēki sanākuši kopā bariņos un sit klaču. Tur jautrība sit augstu vilni. Mēs esam izdalīti pa atsevišķām zālēm, pa 2 kopā. Tātad jāiztiek pašiem ar sevi. Un tad es viņus ieraugu – melnos dzenīšus, kā Arturs viņus iesauca. Mūsu reisā bija diezgan daudz konservatīvu ebreju, kas tērpušies melnos tērpos, kipās un sarullētām matu sprogām gar deniņiem plīvojot, pa kaktiem saslēpušies monotoni klanījās, murminot lūgšanas, veroties mazītiņās melnās grāmatiņās. Man nav iebildumu pret viņiem, bet, godīgi sakot, šajā kontekstā izskatījos komiski :) Es sajutos kā bērnībā, kad mamma uz ielas neļāva nekautri blenzt, bet vienalga – ar vienu aci kaut pa mazu spraugu - tāpat gribās redzēt! Laipni lūdzam kosmopolītiskajā Amerikā!
Ar imigrācijas dienestu jokot nedrīkst
Ņujorka mūs sagaidīja ar brīnišķīgu, skaidru laiku. Bija vēlīna pēcpusdiena, laukā mazliet virs nulles. Taču pirmo prieku mazliet apslāpēja garā rinda uz imigrācijas dienesta kontroli. Pusotra stunda. Tomēr pēc tik ilgas sēdēšanas tā bija laba pārmaiņa.
Ikvienu iebraucēju štatos nopietna izskata imigrācijas dienesta darbinieks iztaujā: - kāds ir jūsu brauciena mērķis, cik ilgi paliksiet Amerikā, ko darīsiet, kur dzīvosiet, kur tu strādā un par ko, utt. Jokot nav vēlams, jo no šī cilvēka atkarīgs, vai tiksi ielaists valstī. Taču izskatās, ka laiž iekšā praktiski visus, kas izskatās normāli, procedūra ir ātra, vēl tikai muitas kontrole un viss – esam brīvi staigāt pa Amerikas zemi, kur deguns rāda.
Pirmās Ņujorkas ugunis
Pirmos iespaidus gūstam, braucot ar taxi uz Ņujorkas centru. Aprēķinājām, ka 4 cilvēkiem ar sabiedrisko transportu uz svešu pilsētu no lidostas kulties nav vērts. Šim pasākumam ziedojām savus 70 dolārus par pusstundas braucienu. Taksometru cena veidojas no fiksētas cenas 45 USD + maksa par maksas ceļiem (Ņujorkā ir maksas ceļi, tilti un tuneļi) + visādas sīkas maksiņas - par bagāžu, par gaidīšanu utt utt. Un protams – visur ir jādod vismaz 10% dzeramnauda. Tā tā naudiņa salasās. Bet nieks par to! Mēs izbaudām debesskrāpju un tiltu gaismiņas uz nu jau naksnīgo debesu fona. Šķiet tik nereāli un tik skaisti!
Kur mēs esam?
Brauciens cauri spožajām, uguņu un neona pielietajām ielām beidzas kādā patumšā ielā, kuras malās slejas drūmas tumšu ķieģeļu ēkas. Nav neviena uzraksta, kas vēstītu, ka esam atbraukuši uz Sanctuary Guest Suites dzīvokļu tipa viesnīcu, par ko mums piedzietātas slavas dziesmas pilnas ausis. Kur mēs esam?
Bažīgi izkrāmējam mantas, adrese, šķiet, ir īstā, un taksis nozūd aiz stūra. Zvanu viesnīcai – jā, šī ir īstā vieta. Tiekam ielaisti un beidzot mēs pēc fotogrāfijām atpazīstam šo vietu. Nu tad beidzot esam klāt! Numuriņš ir lielisks – 2 gaumīgi iekārtotas istabas ar pilnīgi aprīkotu virtuvi un vannas istabu. Šeit pavadīsim pirmās 2 dienas, lai pēc tam dotos tālāk uz Lasvegasu.
Kā lai sevi piemāna?
Beidzot nogurums ņem virsroku un, izpakojuši mantas, lienam zem segas. Tikai – Latvijā šajā laikā vēl ir diena. Kā sevi lai piemāna un pierunā pagulēt? Pēc nemierīgas nakts agri esam augšā. Kurš jau četros (pēc Ņujorkas laika), kurš sešos, bet ir skaidrs viens – pa nakti ir uzsnigusi pamatīga sniega kārta un mums ir stingri jāpārdomā, ko vilkt mugurā, lai nenosaltu.
Viss vēl tikai priekšā - gaidot Rīgas lidostā
Arturs iemēģina Ņujorkas gultu mīkstumu
Mūs sagaida tukšs ledusskapis
Ikviens kaktiņš jaunajā miteklī tiek kārtīgi izpētīts
Pielaikots tiek arī skapis. Amerikas bubuļiem tur patiktu (nevienu gan nesatikām)
1 komentārs:
Paldies par pirmo sēriju! Lai pietiek spēka arī daudzām citām. :) Ieva
Ierakstīt komentāru