Pāri lielajam dīķim. 2.daļa

Divi balti pārsteigumi

Rīts pienāk ar apmākušos laiku un vismaz 5cm biezu sniega kārtu, no kuras vēl vakar nebija ne miņas. Nebija jau gluži tā, ka laika prognozes mums nebija zināmas, un tomēr – sirds sauc pēc pavasara un mūsos ir ielīdusi iedoma, ka Amerikā šajā laikā pavasarim ir vienkārši jābūt. Protams, tikai dienvidos :) Ņujorka laikam tomēr skaitās pie ziemeļu štatiem.

Šī ir viena no retajām viesnīcām mūsu ceļojuma laikā, kurā iekļautas brokastis. Kontinentālās, kas parasti nozīmē grauzdiņus ar džemu un kafiju. Taču pirmais brokastu rīts kopējā ēdamzālītē atnes pārsteigumu – ledusskapī glītos balta fajansa trauciņos salikts gardumgards biezpiens!! Samaisi ar krējumu un loki iekšā – tikpat kā mājās. Kāpēc man likās, ka biezpiens ir tāda kā mūsu nacionālā lietiņa?

Ne visas lietas ir pašas par sevi saprotamas

Pirmajā rītā saskaramies arī ar mūsu pirmo praktisko problēmu – kā uzlādēsim 4 telefonus, 1 video kameru un darbināsim matu fēnu? Ne sienā caurumi pareizie, ne strāvas stiprums (ASV ir 110 V). Protams, bijām informēti par šādu lietu, taču paļāvāmies, ka lidostā būs 1001 veids visādu pārveidotāju. Bija, tikai ne tādi kā vajag :) Izsviedām 25 dolārus par galīgi nepareizu verķi, kuru beigu galā uzdāvinājām viesnīcai. Nu nevedīsi līdzi bezvērtīgu pusķieģeli.

Tā nu mūsu pirmais gājiens Ņujorkas ielās bija mērķēts uz tuvāko elektropreču veikalu, kur dabūjām gan pārveidotājus štepseļiem, gan nopirkām jaunu amerikāņu matu fēnu, jo secinājām, ka tik lielam cilvēku baram ar tik daudzām elektrību ēdošām iekārtām ar 2 pārveidotājiem, ko varējām sadabūt, būs pa īsu.

Kur satiekas visas Ņujorkas ugunis

Pirmais lielais apskates objekts ir Taimskvērs. Dienā tas, protams, izskatās pilnīgi savādāks, nekā tumsā, un tomēr iespaidīgi. Visās malās ņirb TV ekrāni, kustīgas reklāmas, skrejošas uzrakstu rindas, neons, uguņi, lampiņas. Šajā raibumā varētu uzspēlēt spēli „Atrodi konkrētu izkārtni!”. Nu nav iespējams tajā raibumā atrast neko! Šajā ziņā izdaru pirmo secinājumu par Ņujorku – izņemot varbūt Taimskvēru, kur šo ārprātu var uzskatīt par īpašu stilu, visur citur uz ielām valda izkārtņu haoss. Rīgā neko tādu nevarētu iedomāties – klāt būtu kaut kāda institūcija, kas prasītu gaumīgi un literāri visu saskaņot. Bet te ir Amerika un Amerikā visu pārspīlēt ir gluži normāla lieta.

Kā nepiesalt pie krēsla?

Pirmais lielais pasākums, ko izbaudām Ņujorkā, ir pilsētas apskates autobuss. Nopirkām divu dienu biļeti, kas sevī ietver vairākus pasākumus (2 dažādi autobusa maršruti pa Manhetenu, viens uz Bruklinu, viens nakts brauciens pa Manhetenu, kuģītis pa Hudzonas upi, skatu laukuma apmeklējums uz Rokfellera centra jumta un viens no muzejiem).

Tā kā diena nav ne saulaina, ne silta, pirmais brauciens izvēršas par izturības pārbaudi. Pilsēta ir lieliska un no redzētā nevar vien beigt brīnīties, bet nu tas aukstums! Brauciens ir 2 stundas garš un otrajā pusē sāk kļūt pavisam traki. Sēžam otrajā stāvā, plāna stikla jumta piesegti, bez apkures. Garām aizslīd lielie debesskrāpji, kuros par 25 miljoniem dolāru dzīvokļus sapirkuši tādi Holivudas stāri kā Denzels Vašingtons, Centrālparks, kas piesnidzis nemaz neatgādinātu Centrālparku, ja vien pa to neskrietu sportiskie ņujorkieši, slaveni muzeji un slavenas iestādes, bet mūsu domās sākt jau iezagties doma par siltu tēju. Ko, protams, ar uzviju kompensējam tūres beigās :)

Dubls Nr.2 – kuģītis

Pēc pusdienām, kārtīgi iestiprinājušies, esam atkal apbruņojušies ar dūšu tālākiem Ņujorkas iekarojumiem, tādēļ apņēmīgi dodamies uz upes krastu, lai sēstos iekšā kuģītī. Tā kā ziemas sezonā šis kuģītis nekursē gluži katru dienu, šī ir mūsu vienīgā iespēja uz to pagūt. Rinda ir briesmīgi gara un caurvējš mūsos atkal ieperina bažas – vai uz kuģīša atkal salsim?

Tomēr viss ir godam – kuģīša iekštelpas ir labi izkurinātas un kad esam kādu brīdi pasildījušies, atkal drosmīgi metamies uz vaļējā klāja, lai vēja pluinīti baudītu majestātiskos debesskrāpjus no ūdens puses.

Viens no brauciena kulminācijas brīžiem ir Brīvības statujas aplūkošana no visai neliela attāluma. Un te nu sagruva viens no maniem greizajiem priekštatiem – par stauju, un par Ņujorkas ģeogrāfiju kā tādu. Filmu iespaidā biju iedomājusies, ka zaļā lēdija ir ārkārtīgi milzīga augumā un slaida. Bet tas, ko redzēju, bija ne viesai liela auguma, paresna dāma. Nu, amerikāniete tomēr :) Mūsu Milda viņai blakus izskatītos kā Keita Mosa! Turklāt biju iedomājusies, ka statuja ir novietota kaut kur pašā priekšā pie pašas Manhetenas krastiem. Īstenībā sala, uz kuras ir statuja, atrodas visai patālu un ne gluži tur, kur iedomājos. Tā lūk, neticiet Holivudas kino! :)

(p.s. vēlāk noskaidroju, ka amerikāņu brīvības statuja no pakājes līdz augšai ir tikai 2 reizes augstāka par mūsu brīvības pieminekli un pati zaļā bronzas statuja bez pamatnes ir apmēram mūsu Mildas lielumā)

Otrs skaistākais brīdis bija brauciens zem tiltiem. Biju pārsteigta, ka slavenais Bruklinas pēc izskata ļoti līdzinās Manhetenas tiltam, kurš atrodas blakus. Atšķiras vien celtniecībā izmantotais materiāls. Izrādās, tiltu ir uzcēlusi sieviete, kas tiem laikiem (19.gs.beigas) vispār bija kaut kas neaptverams.

Kuģīša brauciens noslēdzās sešos vakarā, kad sāka jau satumst un mūsu acīm pavērās pavisam cita Ņujorka – kā krāšņiem uguņiem nosēta stikla klinšu ieleja. Bet ko nu tur daudz brīnīties – aši ko kājas nes devāmies uz nākamo autobusu – vakara reisu, lai izbaudītu nakts ugunis lieliska gida pavadībā.

Pastkartīšu pilsēta

Vakara brauciens izvērtās par vienu no skaistākamjiem un neaizmirstamākajiem pasākumiem Amerikā. Pa dienu Manhetenai ir pavisam cits raksturs nekā naktī. Vakarā šķiet, ka esi ieradies pavisam citā pilsētā. Ēkas, kas dienas laikā bija drūmas un pelēkas, naktī iezaigojas tūkstoš priecīgās lampiņās. Un ielas, kas dienā bija gaišas un mīlīgas, dažviet kļūst baisas un pilnas aizdomīgu ēnu. Bet, kā mums paskaidroja gids, noziedzības līmenis pilsētā neesot liels un tas esot krietni krities pēdējos 20 gados, kad, piemēram, pēc tumsas iestāšanās Hārlemā (melno rajons Ņujorkā) baltajam cilvēkam bija labāk kāju nespert. Un tiešām – uz ielām bieži var sastapt policistus, kas uzmana sabiedrisko kārtību.

Mūsu gids, kārns vīrs ar pliku pakausi, izrādījās lielisks stāstnieks. Par ikvienu pilsētas stūri viņam bija kāds stāstāmgabals. Piemēram, slavenais Empire state building, kurš tika uzbūvēts Lielās depresijas laikā 30-tajos gados un 40 gadus bija pasaules augstākā ēka, iesākumā ilgstoši stāvēja tukšs, ēka gandrīz nobankrotēja. Pilsētnieki to iesauca par Empty state building un lai neizskatītos tik drūmi, ik vakaru speciāli tika iedegtas gaismas logos, lai izskatītos, ka ēka ir apdzīvota. Mūsdienās ēkas augšgals tiek skaisti izgaismots atbilstoši sezonai un svētku reizēm. Mēs ēku redzējām gan viscaur baltu, gan balti zili sarkani rotātu. Bet pats trakākais stāsts ir par kādu dāmu, kas šajā ēkā izdzīvoja pēc baismīgas krišanas ar liftu, ko 1945.gadā izraisīja kādas nelielas lidmašīnas ietriekšanās ēkas augšstāvos biezas miglas dēļ. Lifta trose pārtrūka tādā veidā, kā tā kļuva par tādu kā gumiju – no 75 stāvu augstuma lifta kabīne vairākas reizes tika nogrūsta zemē un atkal uzmesta augšā, līdz tā beigās apstājās. Tagad šī sieviete ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā kā cilvēks, kurš izdzīvojis vislielākajā lifta kritienā.

Pēc brauciena ar prieku atstājām gidam dzeramnaudu un devāmies atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam apmaldoties ar Ņujorkas metro. Kādā momentā pazemes vilciens vienkārši izdomāja mainīt kursu. Tikai pāris pieturas nobraukuši secinājām, ka esam atbraukuši pilnīgi nepareizi. Es jau skaļi paziņoju, ka ar metro Ņujorkā vairs nebraukšu – sistēma ir murgaina un cauri! Tobrīd gan man nebija ne jausmas, ka metro nāksies izmantot krietni daudz un ka ceļojuma beigās mēs orientēsimies ceļu un metro kartēs gluži vai kā profesionāļi.