Siers, tulpes un van Gogs – jeb kā mēs braucām Holandes lūkoties

2.stāsts - Pie zālītes, maģisko sēņu un sarkano lukturu paradīzes vārtiem

Bija jau novakars, kad vilciens ieripoja Amsterdamas dzelzceļa stacijā. Pa ceļam ēstas vien pāris šķēles rupjmaizes ar desu un pepsi – ko jau nu varēja sadabūt nabadzīgajā (ēdienu izvēles ziņā) vilciena restorānvagonā. Ar skubu rausāmies augšā, priecīgi izstiepjot kājas un tramīgi lūkojoties apkārt, uz kuru pusi nu sprukt. Vien zinām to, ka nekur tālu jāiet nebūs – adrese un vieta uz kartes ir zināma - mūsu viesnīca atrodas 5-10 minūšu gājienā no stacijas. Tātad pašā pilsētas centrā.

Ar nožēlu secinām, ka esam pavēlu ieradušās, biļešu kases, tūristu informācijas stendi un viena otra ēstuve jau slēgta. Bet par to nebēdājam, biļetes uz ziedu dārzu un pilsētas transporta biļetes iegādāsimies rīt. Bagāžas riteņiem grabot, mēģinām iejukt pilsētas pūlī un aprast ar sarežģīto ielu sķērsojumu un tramvaju sliežu mudžekli, ko vēl vairāk pastiprina pilnā sparā ritošais remonts pie stacijas. Žēl, neiznāks labas bildes, jo arhitektoniski skaistā stacijas ēka, par kuras celšanu reiz amsterdamieši esot sūdzējušies, ka tā, lūk, aizsedzot skatu uz jūru, ir pārklāta ar stalažām un neglītām plēvēm.

Lai nu kā būtu, dodamies pāri pirmajam Amsterdamas tiltiņam, ko skārušas mūsu kājas, un lūkojam atrast pareizo ceļu. Ziemeļu Venēcija – tā dēvē Amsterdamu. Un par to nav nekādu šaubu – ar acīm visapkārt samanām arī citus tiltus un tiltiņus un cik vēl tādus redzēsim! Amsterdamā esot vairāk tiltu nekā pašā Venēcijā.

Pirmās grūtības radās ar orientēšanos ceļazīmēs un norādēs – ielas ir tik saraibinātas ar izkārtnēm, paziņojumiem, raibraibām precēm un cilvēkiem, ka grūti saskatīt un atrast ko konkrēti – viens liels, krāsains, skaļš skudru pūznis. Brīnums, kā cilvēkiem nekļūst dulla galva un nemetas raibs gar acīm :) Mazliet pamaldījušās atrodam savu viesnīcu, kas ir neliels jauniešu hostelis vecpilsētā. Hostelī esmu pirmo reizi. Vājš apgaismojums, dārdoša mūzika, cigarešu dūmu mākoņi un skaļi jauniešu bari, kas pie bāra iedzer un skatās televizoru, spēlē spēļu automātus, biljardu vai sēž pie galdiņiem un vienkārši tusē. Blakus telpā daži sēž pie datoriem, internetā. Viesnīcas recepcija ierīkota bārā. Samaksājušas par naktsmītni 4 dienas uz priekšu, saņemam atslēgas un dodamies uz numuriņu. Laime, ka tas atrodas 4.stāvā – klusumā, tālu prom no trokšņa un cigarešu dūmiem.

Numuriņš ir ļoti mazs un ārkārtīgi askētiski iekārtots – baltas sienas, šauras metāla gultas (Veneranda ievaidējās – nez vai viņa pa miegam nenoripos), galds, krēsls, skapis un mazītiņa labierīcību telpa ar dušu. Televizora nav. Liekas, ka agrāk ir bijis – bet norauts. Sienā palicis tikai mazs caurumiņš. Noliekam mantas un atlaižamies gultās. Nu, nav jau arī nemaz tik slikti – viss ir tīrs, apkārt miers un klusums – un tas viss tikai par 20 latiem no cilvēka diennaktī pašā Amsterdamas sirdī, kur visi svarīgākie apskates objekti ir sasniedzami ar kājām.

Tagad vien atliek izpētīt tuvāko apkārtni. Atvēru logu un palūkojos laukā. Gar viesnīcas namu spraucās šaura vecpilsētas ieliņa, bet pretējo namu pamestajos, tumšajos logos varēja pat ielūkoties un samanīt istabu izkārtojumu. Un visapkārt sarkani dakstiņu jumti, bet virs tiem – tumši zilas vakara debesis. Īsta romantika. Pametot acis lejup, neviļus savilkās greizs smīns – neona gaismām rotātā izkārtne liecināja, ka tepat ir bārs, kurā var nobaudīt maģiskās sēnes. Jā, esam taču Amsterdamā, ko gan citu es gaidīju :) Izpētot sīkāk karti un vēlāk, apmetot loku pa tuvāko rajonu, bija skaidrs, ka viesnīca patiešām atrodas Sarkano lukturu kvartāla pievārtē (iela, kas iet gar mūsu numuriņa logiem, jau skaitās Sarkano lukturu kvartāls), kuru biezā slānī apjož maģisko sēņu, kafijas, dabas velšu un seksa veikaliņi. Un apkārt staigā ļoti daudz vīriešu, arī mūsu hostelī lielākoties ir vīrieši, bariem vien. Likās mazliet jocīgi, bet kas tur ko brīnīties :)

Kad satumsa, attapāmies netālu esošajā Dambja laukumā. Tur, senās arhitektūras ieskauti, augstu pret debesīm slējās karuseļi, izraibināti spožām lampiņām un neona ugunīm. Skaļā mūzika pa daļai apslāpēja sajūsmā spiedzošos un bailēs kliedzošos drosminiekus, kas riskēja sēsties trakajos karuseļos. Brīžiem gan bija grūti saprast, kuri bija vairāk nobijušies – vai tie, kas riņķoja ar galvām uz leju stipri augstu virs māju jumtiem, vai tie, kas uz šo asinis stindzinošo skatu nolūkojās no lejas. Tikām pārējie baudīja izklaižu ellīti karuseļu piekājē – azartspēles, šaušanas, loterijas, popkorni, cukurvate utt utt, un pa vidu tam visam - šausmu māja, kurā par iekšārāvēju strādāja cilvēka auguma lelle, kas visus biedēja ar mazo iespēju palikt dzīviem, nobeidzot savu monologu ar galvas nocelšanu no pleciem. Dažas citas lelles apspļaudīja neuzmanīgos garāmgājējus un trāpīja arī man, sagādājot līksmus brīžus blakus esošajiem zēniem, kas to visu redzēja :)

Lai arī karuseļos līst neriskējām, kādu vakaru tomēr iemēģinājām šausmu apsēsto māju. Iesēdāmies milzu zirnekļa ieskautā vagonetē un, kolīdz pār mums nolaidās drošības aizsargstienis, sākām slīdēt pretī tumšam tunelim. Uz augšu, uz leju, pa labi, pa kreisi – šausmu vagonete mūs izkratīja cauri tumšajiem gaiteņiem mājas iekšpusē, bet pa ceļam gar malām ik pa laikam pavīdēja kādi briesmoņi – skeleti, monstri, raganas un visādi citādi šausmekļi, un pašās beigās, baismīga ķēma maskā tērpies, priekšā izleca kāds cilvēks, lai mūs pabiedētu. Nebijām gan pārbijušās, taču izbīlis bija pirmklasīgs. Visa ceļa garumā bijām izsmējušās no sirds par šo jocīgo izklaidi.

Tā pagāja mūsu pirmā diena Amsterdamā. Nākamajā rītā mums bija paredzēts brauciens uz slaveno Keukenhofas ziedu dārzu, bet tas jau ir pavisam cits stāsts :) Bet, kamēr tas vēl nav izstāstīts, varat ielūkoties mazajā, ar fotokameru uzņemtajā video. Tas ir mūsu pirmais vakars Amsterdamā, Dambja laukumā, ar milzu karuseļiem fonā. Vērīgākie pamanīs arī fonā braucošu furgoniņu - tas ir turienes sētnieku arsenāls. Pēc jautri pavadīta vakara centrālais monuments Dambja laukumā bija līdz potītēm iegrimis izēstu papīra turzu un izdzertu dzērienu taras jūrā. Taču pietika ar pusstundu, lai mehanizētie sētnieki - jauni puiši - to visu savāktu un ar šļūteni visu arī spodri nomazgātu.

[1.stāts]

Latviešu e-grāmatas Letonikā

Portāls Letonika.lv ir atvēris jaunu sadaļu Literatūra, kurā jau ir pieejama informācija par 14 latviešu rakstniekiem un dzejniekiem, literatūras žanru apraksti un ir publicēti vairāk nekā 20 literatūras darbi un darbu krājumi – visi ar pilniem tekstiem. Publicētie darbi aptver lielu daļu tās latviešu literatūras, kas radīta no latviešu literatūras pirmsākumiem līdz pirmās Latvijas valsts laikam ieskaitot – tā teikt, gabaliņš no latviešu literatūras zelta fonda un skolu obligātās literatūras.

Jaunatvērtā literatūras sadaļa vēl ir tapšanas stadijā un projekta autori sola, ka drīz tiks pievienoti arī citi latviešu literatūras klasikas šedevri. Šobrīd tur atrodami tādi autori, kā Juris Alunāns, Auseklis, Fricis Bārda, Rūdolfs Blaumanis, Jānis Ezeriņš, brāļi Reinis un Matīss Kaudzītes, Garlībs Merķelis, Jānis Poruks, Andrejs Pumpurs, Rainis, Austra Skujiņa, Eduards Veidenbaums, Voldemārs (Valdis) Zālītis un Jānis Ziemeļnieks.

Man ļoti patīk tas, ka tekstam var mainīt burtu lielumu – atverot konkrētu darbu, lapas augšējā labajā stūrī ir poga, kuru klikšķinot mainās burtu izmērs. Ikkatru lapu apakšā var šķirt uz priekšu, atpakaļ vai arī var sākt lasīt no sākuma. Tekstu var arī viegli nokopēt, kas droši vien patiks skolēniem un studentiem, kas saviem rakstu darbiem meklē kādu citātu. Portālā ir arī literatūras meklētājs, kurš darbojas visai labi.

Un tagad par trūkumiem. Protams, šī ir tikai beta versija (izstrādes stadijā), tomēr pieminēšu šādas tādas dīvainības. Nu, piemēram, lapas kreisajā pusē ir trīs atlases kritēriji: autori, žanri un darbi – no kuriem pēdējais nestrādā. Taču to var apiet, ja vispirms atver sarakstu ar visiem autoriem un tad vēlreiz spiež uz darbiem. Tekstus diemžēl nevar arī pa tiešo saglabāt kādā lietotājam draudzīgā formātā (Word, Excel vai tml.) un es neredzu iemeslu, kādēļ lai nedotu šādu iespēju. Literatūras klāsts vēl mazs, taču projekta autori sola to papildināt, tā kā būs ar laiku labs literatūras avots.

Tomēr galvenais ir, ka tas viss ir pieejams bez maksas! Ja neapmierina tur esošais, var ieskatīties arī šajā adresītē, par kuru jau rakstījām agrāk. Lai arī šis tas atkārtojas, abi šie avoti lieliski papildina viens otru.

Pirmā gada veikums

Gads mums pagājis kā pa viļņiem- augšā, lejā. Šis savādais hibrīds- Pārlielupes emuārs, no vienas puses ir pilnīgi privāts produkts, kas balstīts uz entuziasmu un brīvā laika tēriņu, bet no otras puses tas ir darba produkts, jo atspoguļo konkrētas bibliotēkas veikumu un sapratni.

Tagad pēc gada varu teikt, ka ir pavisam viegli aizrauties un arī atdzist. Ir pavisam viegli mainīt emuāra izskatu un saturu. Ir pavisam viegli apgūt jaunas iemaņas, kas noder gan privāti, gan profesionāli. BET! Ir grūti ilgstoši strādāt tikai prieka pēc. Ir grūti vienmēr noturēties tematikas rāmjos. Ir ļoti grūti noturēt intensīvu tempu. Pavisam grūti ir strādāt brīvdienās un svētkos. Un reizēm rodas strupceļš. Kā nodalīt darba un personiskās intereses. Kas ir oficiālais un privātais viedoklis. Kas vispār nosaka oficiālo viedokli, ja emuāra pamatpostulāts ir privāts viedoklis.

Lai arī kādas grūtības mums te bijušas, tomēr esam tikuši pie saviem lasītājiem, un Pārlielupes bibliotēkas atpazīstamība ir liela. Gada laikā emuārs skatīts vairāk par 60 tūkstošiem reižu. Unikālie apmeklētāji ir – 8058 (2008.g. 1.febr.-5.aug.), no kuriem atkārtotie apmeklējumi sastāda 34.74%. Emuāru lasa 45 valstu teritorijās un 10 Latvijas pilsētās. Emuāra statistiku analizējam ar divu programmu palīdzību http://counter.hackers.lv/lv un https://www.google.com/analytics

Par emuāra autoriem kļuvuši visi bibliotēkas darbinieki.

Autori iemācījušies:

• Rakstīt skaidri, saprotami, saistoši
• Fotografēt un apstrādāt bildes
• Ievietot rakstus un bildes emuārā
• Veidot slaidšovus
• Pievienot saites rakstiem, fotogrāfijām
• Sastādīt aptaujas un komentēt to rezultātus
• Analizēt emuāra izmantošanu

Gada laikā emuārā publicēti 259 raksti, viens dzejolis, 144 oriģinālas fotogrāfijas, izmantoti 85 attēli, izveidoti pieci slaidšovi, viens video. Saņemti 450 komentāri.

No deviņiem autoriem uz emuāra 100 dienām, tagad, gada vecumā, palikuši seši. Veneranda vien sarakstījusi 60%, Maija 20% rakstu.

Ir iegūtas vairākas atziņas:

• Ja tu neesi internetā, tevis nav vispār
• Komentē tikai par diskutabliem rakstiem
• Entuziasmam ir plūdi un atplūdi

Ir bijušas arī kļūdas. Nevajadzēja man liegt pieeju publicēties ilgstošas klusēšanas dēļ diviem autoriem, īpaši jau tāpēc, ka līdz ar to pazuda autores- Ingas Marriotas paraksts zem viņas rakstiem. Es to agrāk nezināju. Par laimi paši raksti nav zuduši:)

Ja tagad man būtu jāsāk no jauna veidot emuāru, vai es to darītu? Tiešām nezinu. Tas paliek atklāts jautājums - to be or not to be.

Siers, tulpes un van Gogs – jeb kā mēs braucām Holandes lūkoties

1.stāsts – Brēmenes muzikanti

Pavasaris šogad atnāca negribīgi un arī vasara jautās tāda dīvaina. Nez ko atnesīs ziema? Taču spilgtā atmiņā joprojām glabājas skrējiens pretī pavasarim – brauciens uz Holandas ziedošajiem dārziem un citi pa ceļam sastaptie brīnumi. Pavasarī, kad spēka izsīkums sasniedz augstāko punktu, arī bibliotekāri vēlas izrauties no ikdienas un mazliet paceļot. Tā nu kopā ar šī emuāra saimnieci Venerandu devāmies uz nelielo dienvidu zemes pleķīti, ko tās tauta atkarojusi jūrai centimetru pa centimetram.

Mūsu ceļš izvērtās visai netradicionāls. Lai taupītu naudu, laiku un gūtu plašākus iespaidus, izvēlējāmies no Rīgas ar lidmašīnu doties uz Brēmeni Vācijā, no kurienes tālāk doties ar vilcienu uz Amsterdamu, bet atpakaļ no Amsterdamas ar vilcienu doties uz Berlīni Vācijā, no kurienes nākamā dienā lidot atpakaļ uz Rīgu. Kopā ceļā aizvadījām 5 neaizmirstamas dienas. Pagājušo gadu jau iesitām roku individuālā Londonas apgūšanā, tā nu drosmes pilna nolēmu izstrādāt maršrutu un mesties pilnīgi nezināmos ūdeņos.

Izpētot aviokompāniju piedāvājumus un ceļošanas iespējas pa dzelzceļu, kā starpposmu ceļā uz Amsterdamu izvēlējāmies Brēmeni vairāku iemeslu dēļ. Taču galvenais šīs pilsētas šarms ir Brēmenes muzikanti un pamtā tam visam, smieklīgi jau skan ... padomju multfilma par Brēmenes muzikantiem un ēzelīša jē-jē-jē jē-jē. Kurš gan neatceras šīs leģendārās rindiņas:

Ничего на свете лучше нету,

Чем бродить друзьям по белу свету,

Тем кто дружен не страшны тревоги,

Нам любые дороги дороги.

Apņēmušās atrast leģendāros muzikantus un nepalaist garām vilciena reisu uz Amsterdamu, ar apjomos mazītiņu bagāžu (re, cik mēs tagad prātīgas!) iekāpām Ryanair lidmašīnā, lai pusdienlaikā attaptos jau Vācijā. Līdz vilcienam bija vairākas stundas (biļeti iepriekš pasūtījām caur Rix-tur, kur var pasūtīt dzelzceļa biļetes pa visu Eiropu). Tāpēc, drošs paliek nedrošs, vispirms atradām Brēmenes centrālo dzelceļa staciju, piereģistrējāmies uz konkrētu reisu konkrētā pulkstenī un par astoņiem eiro norezervējām arī sēdvietas. Katram gadījumam, lai nenāktos 4 stundas stāvēt kājās.

Laika nebija daudz, tādēļ to veltījām Brēmenes vecpilsētai, kas atrodas nepilnu 10 minūšu gājienā no centrālstacijas. Brēmene nav liela pilsēta, apmēram 350 tūkstoši iedzīvotāju, taču ceļotājiem piedāvā plašas izklaides, kultūras baudīšanas un atpūtas iespējas - parki, baznīcas, muzeji, tirdziņi, kosmosa stacija... Žēl, ka tam visam neatlika laika. Tā nu mēs sākām pilsētas iepazīšanu ar klasiku - Vecpilsētas laukumu un šaurajām ieliņām, kas ir skaistas un romantiskas un zināmā mērā atgādina Vecrīgu. Neviļus atcerējos kādu ārzemnieku izteicienu par Rīgu – jā, skaista, bet tipiska Hanzas pilsēta. Laikam sāku saprast, par ko ir runa :)

Brēmenes muzikantus atradām itin viegli. Tā ir neliela metālā lieta statuja – ēzelis ar suni, kaķi un gaili kukaragā. Ēzeļa kājas un purniņš no cilvēku pieskārieniem notrīts spoži balts. Mums paveicās, jo pēc fotosesijas uzradās skolēnu bariņš – vesela klase – kas vēlējās šeit nobildēties. Neizpalika arī tradicionālās Rolanda statujas apskate, taču kur gan ir slavenais Rātsnams - brīnījāmies, atspiedušās ar muguru pret vēsajām velvēm aiz pavēnī saliktajiem soliem. Un atskārsme ķēra kā zibens – esam atspiedušās pret Rātsnamu, tādēļ to neredzam :)

Atpūtinājušas kājas, izstaigājām vecpilsētas mākslnieku kvartālu, kurā atradām garu, ierūsējušu ūdensvadu, pa kuru staigā metālā kaltie Brēmenes muzikanti. Jā, slavenie muzikanti šeit ekspluatēti vai uz katra stūra. Un, protams, neizpalika arī dažu eiro atstāšana vecpilsētas laukuma tirdziņā. Suvenīri ir svēta lieta :)

Uz atvadām, pasēdējušas āra kafejnīcā, noraugoties uz majestātisko baznīcu, rātsnamu un latviski dziedošiem ielu muzikantiem (ir gan tā pasaule maza!), devāmies atpakaļ uz dzelczeļa staciju. Vispakārt ziedēja koki, puķes un zaļoja zāle – Brēmene šķita kā uzposusies svētdienas rītam. Taču mūs gaidīja bezgalīgie Holandes tulpju lauki, nez kādie tie būs?

Sēdāmies vilcienā un atvērām tūristu rokasgrāmatu par Amsterdamu. Vilciens nebija pilns, par velti esam izmetušas astoņus eiro. Tā jau kasiere teica, darba dienās vietu pietiekot. Taču nejūtamies zaudējušas, jo vietas ir labas, vilciens ir ērts, ātrs un kluss. Tā kā pa ceļam mums bija jāpārsēžas citā vilcienā, gaidot uz platformas otro vilcienu, redzējām, kā mums vienreiz garām aizjoņoja milzīgs sastāvs ar Audi markas automašīnām, bet ottreiz – ar Volkswagen automašīnām. Brīnumi lieli, un palēnām noskaidrojas apjausma – Vācija taču ir autoražošanas lielvalsts! Vēlāk, jau atkal sēžot vilcienā, turpinājām vērot garām slīdošos Vācijas laukus un lauku mājas un es pie sevis brīnījos, kur gan ir tā izslavētā pārspīlētā kārtības mānija? Pēc pieturvietu nosaukumu maiņām, zirgu šķirnēm aplokos un garām skrienošo māju jumtu segumiem es kādā brīdī atskārtu, ka vairs neesam Vācijā. Esi sveicināta Holande – siera, tulpju un Eiropas mākslas zeme!

Emuāra 2.radošā darbnīca noslēgusies

Šodien, 16.augustā, Pārlielupes bibliotēkā notika emuāra 2.radošā darbnīca, tādējādi atzīmējot mūsu emuāra 1.gada jubileju. Kopš tā izveidošanas bijuši gan radošie kāpumi, gan kritumi, gan sakrājušās daudz vērtīgas atziņas, ar kurām vēlējāmies padalīties ar mūsu pasākuma viesiem.

Ciemos bija sanākuši viesi no Aizputes bibliotēkas emuāra - Spodris un Dina, triju emuāru (Trīs Kalves Amerikā, NONI, Vesels un Aktīvs) un Wikistrata autore Ieva, seriāla Izlaušanās emuāra autors Arturs, kā arī mūsu pašu emuāra autori, draugi, lasītāji un Pārlielupes bibliotekāri.

Pasākuma mērķis bija atskatīties uz aizvadīto gadu, padalīties ar savu pieredzi un uzzināt, kā gājis citu emuāru autoriem, kas savus lolojumus radīja, iedvesmojoties no Pārlielupes parauga un kas ap šo laiku jau svin savu gada jubileju.

Izrādījās, ka katrs emuāra autors un radītājs saskāries ar cita veida grūtībām, taču visus vienoja arī kopīgas atziņas - emuāri ir tik dažādi, cik dažādi ir to radītāji. Tie nevar būt pareizāki vai nepareizāki, jo atšķirīgas ir lasītāju auditorijas, radītāju mērķi un tehniskās iespējas.

Taču galvenais jautājums - kā turpmāk attīstīties mūsu emuāram - palika neatbildēts. Viens gan ir skaidrs - lasītāji gaida jaunas ziņas un ar autoru piedāvāto variantu - varbūt iepauzēt - neviens nebija ar mieru :)

Piedāvāju nelielu slaidšovu ar ieskatu emuāra 2.radošajā darbnīcā. Paldies visiem, kas palīdzēja emuāra gada jubilejas svinību organizēšanā un visiem ciemiņiem, kas mēroja tuvāku vai tālāku ceļu, lai satiktos! :)

Astronomijas brīnumi internetā

Lai arī nav daudz grāmatu par astronomiju latviešu valodā, kas vienkāršā un visiem saprotamā valodā stāstītu par visumu, planētām, zvaigznēm un citiem kosmosa brīnumiem, ir dažas noderīgas interneta adreses, kurās ielūkoties varētu būt interesanti ne tikai bērniem un skolēniem projektu nedēļas laikā, bet ikvienam, kam nav lielu priekšzināšanu par šo tematu.

Piemēram, šajā Astronomijas ābecē bērniem var uzzināt par debesu zvaigznājiem, mēnesi, mūsu pašu Zemi, Saules sistēmu un planētām, kas ap to riņķo.

Tie, kas rītvakar (16.augustā) plāno pavērot daļējo mēness aptumsumu, pirms lielā notikuma var ieskatīties astronomijas ābecē, lai saprastu, kāpēc rodas aptumsumi un uzzināt arī citus interesantus faktus par mēnesi.

Taču tie, kam prāts uz mācīšanos nenesas un tiem, kas tāpat jūtas gudri un zinoši, astronomijas ābece piedāvā vairākas spēles – testus par zvaigznājiem, mēnesi un Saules sistēmu. Piemēram, vai tu prastu sakārtot Saules sistēmas planētas pareizā secībā? :)

Savukārt tie, kas vēlas uzzināt ko vairāk, šeit atradīs tabulas ar zvaigznāju un zvaigžņu nosaukumiem un spožumiem, sarakstu ar datumiem, kad vērot krītošās zvaigznes un kad turpmāk sagaidīt pilnos mēness aptumsumus Latvijā.

Vēl kāds interesants sīkums – mazītiņš kalkulators, kas pārrēķina Celsija grādus Fārenheita grādos. Noderīgs nieciņš, kad, skatoties ārzemju filmas, izdzirdi pieminam temperatūras un nevari saprast, cik tas ir daudz vai maz. Vai zināji, ka +30 grādi pēc Celsija ir +86 pēc Fārenheita? :)

Pārlielupes emuāram šodien- gada jubileja

Šodien Pārlielupes bibliotēkas virtuālajam bērnam- emuāram aprit pirmais gads, kopš tas dzimis, ideju smeļoties Tukuma rajona Kandavas novada tūrisma un atpūtas centrā „Plosti” no 7. līdz 9. augustam Latvijas bibliotekāru seminārā, kurā piedalījās 121 dalībnieks, bet emuāri tapuši pavisam maz. Visi bibliotēku emuāri apkopoti Jāņa Ziediņa veidotājā bibliotēku blogosfērās lapā.

Tur uzskaitīti 11, taču reāli darbojas tikai deviņi, jo viens ir pilnībā likvidēts- izdzēsts, bet viens pārtraukts, jo aizstāts ar pilnveidotu mājas lapu, un darbojās no 2007.gada 19.decembra līdz 2008.gada 12. maijam. Arī cits Jelgavas emuārs palicis mazaktīvs, jo emuāra autorei aizejot ilgstošā atvaļinājumā, viņas garabērns panīcis. Jā, daudz ko nosaka emuāra radītāja personība un ieinteresētība šajā procesā. Joprojām tas ir tikai entuziasma produkts, uz ko aicina vadošie nozares pārstāvji, taču nekādi nestimulē.

Rītdien, kopā sanāks visi Pārlielupes emuāra autori, būs arī interesanti viesi, kuriem faktiski arī paliek gads kopš savu emuāru radīšanas.

Trīs Kalves Amerikā pirmā publikācija bija 2007.gada 21.augustā, nesen izveidoti vēl divi emuāri: Kalves līnija (par NONI sulu) un orientēšanas sportam veltītais Vesels un aktīvs. Jau labu laiku pastāv arī Kalves wikistrats. Ieva Kalve ir profesore, ekonomikas zinātņu doktore, vairāku menedžmenta grāmatu autore

Otrs viesis- Arturs savā blogā pirmo ziņu publicējis 2007. gada 15.augustā un aktīvi tajā ne tikai rakstījis, bet arī izveidojis lasītāju forumu. Arturs ir sabiedrisko attiecību maģistrs, starptautiskais šaha meistars, vairāku datorspēļu eksperts/testētājs.

Pārlielupes emuāra aktīvākā rakstīja ir Maija, biznesa vadības maģistre, kas azartiski piedalās Jelgavas Piena paku regatē kopā ar savām draudzenēm. Maija nesen radījusi savu tematisko blogu Mani pirmie soļi astronomijā.

Un visiem- Ievai, man, Artūram, Maijai ir viens kopsaucējs- visi mēs esam mācījušies vai strādājuši Biznesa augstskolā Turība un ir azartiski cilvēki, kuriem patīk izmēģināt kaut ko jaunu un iemācīties līdz šim nezināmo.

Pārlielupes emuāra logo bildi veidojuši Maija un Arturs. Arī tagad top jauns skatījums- jauns logo, ko rītdien demonstrēsim. Pēc liktenīgā semināra es daudziem stāstīju par emuāra iespējām, taču uzreiz pie tā ķērās manējie. Maija nolēma vispirms publicēties bibliotēkas emuārā, savukārt Arturs un Ieva izlēma, ka apgūs procesus patstāvīgi.

Visi minētie ir arī bibliotēkas aktīvi lasītāji.

Rītdien mēs dalīsimies pieredzē, ko darbošanās emuārā mums katram devusi- ko esam iemācījušies un sapratuši.

Vissirsnīgākie sveicieni jubilejā visiem emuāra autoriem un atbalstītājiem.

Vinnijs pūks un viņa draugi internetā

Jau agrāk rakstījām, ka ir atvērts pasaku portāls, kurā ikviens bez maksas var lasīt latviešu tautas, cittautu un dažādu rakstnieku (literārās) pasakas, skatīties animācijas filmas un klausīties audiogrāmatas latviešu valodā. Pagājis jau labs laiciņš un es ar prieku konstatēju, ka projekts turpina attīstīties un portālā parādās arvien vairāk un vairāk jaunumu.

Visvairāk es priecājos par audiogrāmatām un animācijas filmiņām, jo līdzvērtīgu legālu un bezmaksas alternatīvu latviešu internetā neatrast. Jau šobrīd plašā izvēlē ir audiogrāmatas autoru darbiem un pasakām, piemēram Astrīdas Lindgrēnes Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta, Mio manu Mio, Grāmata par Pepiju Garzeķi, Alana Aleksandra Milna Vinnijs Pūks un viņa draugi, Ērika Kestnera Divas Lotiņas un Emīls un Berlīnes zēni, Jāņa Akuratera Kalpa zēna vasara, Jāņa Jaunsudrabiņa Zaļā grāmata un Baltā grāmata, Annas Sakses Pasakas par ziediem, Imanta Ziedoņa Krāsainās pasakas, Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnaviņas un citi darbi,no kuriem liela daļa ir skolu obligātā literatūra.

Savukārt animācijas filmu (pasaku kino) klāstā ir Fantadroms, Dillī Dallī, Kabata, Ness un Nesija, Sprīdītis, Suns Funs un vējš, Zaķīšu pirtiņa un citi latviešu kino meistardarbi, kas priecēs gan tos bērnus, kas jau sen kā izauguši, gan tos, kas vēl mazi. Atgādināšu, ka audiogrāmatas var ierakstīt mp3 formātā. Man tiešām ir liels prieks par šo projektu, kas parāda, ka ne par visu šai pasaulē jāmaksā nauda :)

Maini ieradumus un tievē

Domāju daudziem diētu faniem šī grāmata patiks, jo tā secina, ka cilvēks nav vainīgs, ja nevar sevi piespiest ilgtoši gavēt. Vainīgas ir diētas, kas to prasa. Tādēļ izmantojiet Ne diētas ieteikumus-mainiet savus ieradumus un kļūstiet vieglāki.

Nav iespējams mūžīgi ievērot ierobežotas diētas, tādēļ iegūtie rezultāti zūd, tiklīdz atsāk ēst, svars atjaunojas un pat piepulcējas vēl klāt. Grāmatas autori uzskata, ka nepieciešams mainīt ieradumus. Jo daudzi cilvēki ēd ne jau tāpēc, ka ir izsalkuši, bet stresa mazināšanai, no garlaicības, lai sevi uzmundrinātu utt. Izveidojas spēcīgs ieradumu tīkls. Šo tīklu vajag mainīt. Grāmata ir savdabīgs testu un mācību grāmatas apkopojums. Katru nedēļu jāveic uzdevumi. Faktiski te maz runā par ēšanu, bet gan par cilvēka ieradumiem, sevis iepazīšanu un jaunu ieradumu veidošanu. Piemēram, vienu dienu neieslēgt televizoru, dziedāt dušā, pastaigāties parkā un ostīt puķes, iet uz darbu kājām pa citu ceļu utt. Tai laikā, kad tiek iedibināti jauni ieradumi, piemirstas ēšana, norimst iekšējais uztraukums un stress, bet tas mazina izsalkumu. Tāpēc visa rezultātā cilvēks vairāk domā par sevi, atklāj pasauli, piemirst ēšanu, vairāk kustās un tā visa rezultātā nedēļas laikā zaudējot vienu kilogramu, kas nenāk atpakaļ. Pēc būtības tā ir nevis diētas, bet gan psiholoģijas grāmata, kas māca mums citādi uzlūkot svara problēmas un parāda ceļu- mainot ieradumus, uzvedības modeli, emocijas tikt pie vēlamā rezultāta. Mainīties un būt citādam, elastīgam darbībās un domāšanā, tāds ir šīs grāmatas atslēgvārds.

„Kad jūs sakārtojat dzīvesveida ieradumus, nevis barības uzņemšanu, ieguvums ir daudz tālākejošāks. Cilvēki, kuri piedalījās mūsu pētījumos, eksperimentu sākumā un beigās tika pakļauti psiholoģiskiem testiem. Mēs noteicām viņiem trauksmes un depresijas līmeni. Pēc mūsu Dari kaut ko citādi programmas uzsākšanas viņi ne tikai zaudēja svaru, bet samazinājās arī viņu trauksmes un depresijas līmenis. Tas nav nekas pārsteidzošs, jo trauksmi un depresiju var veicināt ierasts domāšanas veids.”

Rītdien uz referendumu

Rītdien, ejot uz referendumu, atceries Viljama Gledsona vārdus:

"Tauta, kas cīnās par savu dzīvi un savām tiesībām,
ir vēstures dārgakmeņi un pasaules cerība."

Līdzīga doma arī Zentai Mauriņai:

"Lielās tautas uzvar ar armijas spēku, MAZĀS- AR GARA SPĒKU."

Kāds ir tavs gara spēks- paklausīt baidītājiem, ka viņi zina labāk par tevi, vai pašam uzdrīkstēties domāt?!

Daudzas dzīves atziņas vari smelties grāmatā Ar mīlestību Latvijai.