Lasītāju tiesības, vajadzības, cerības

Nīderlandes publisko bibliotēku asociācijas pārstāve Marian Koren stāstīja par publisko bibliotēku lietotāju tiesībām, vajadzībām un cerībām, par mūsdienu prasībām modernai bibliotēkai. Redzējām arī filmu kā ilustratīvu pielikumu.

Visi, kas bijuši kaut reizi vecajās rietumu valstīs, var apliecināt, ka bibliotēkas tur ir lielas, labi iekārtotas, bagātas ar dažādu formātu krājumiem milzu apmēros. Tai skaitā arī Nīderlandē. Par to liecina arī skaitļi, ko sniedza lektore. Nīderlandē ir astoņas reizes vairāk iedzīvotāju, bet bibliotekārais aptvērums apmēram tāds pats kā Latvijā. Nīderlandē 26% iedzīvotāju ir publisko bibliotēku lietotāji. Atšķirības ir iespēju līmenī, ko piedāvā lietotājiem Nīderlandes un ko Latvijas publiskās bibliotēkas. Nīderlandē krājuma iegādei publiskās bibliotēkas izmanto 22,9 eiro vienam iedzīvotājam gadā, bet Latvijā vien 0,4 eiro (Ls 0.30, kas arī vairs nav obligāti kopš 2009. gada 1.jūlija). Un līdz ar to Latvijā publiskās bibliotēkas nevar nodrošināt lasītāju vajadzības un īstenot viņu cerības, ka bibliotēkā saņems tos periodiskos izdevumus vai grāmatas, ko paši nevar nopirkt. Jo arī bibliotēkās ir krīze. Pašvaldības uztur publiskās bibliotēkas atbilstoši savam naudas makam un bieži vien savas izpratnes līmenim.

To, ka bibliotēka ir kultūras sastāvdaļa reizēm nesaprot arī paši bibliotēkas vislielākie apmeklētāji, jo reizēm saka, ka viņiem kultūra neesot vajadzīga. Saka, bet ir dedzīgi visu pakalpojumu naski izmantotāji. Jāsaka, daudzās valstīs bibliotēka pārstāv izglītības nozari.

Lietotāju tiesības ir visur vienādas- tiesības uz informāciju atbilstoši cilvēktiesībām. Un tās tiek īstenotas iespēju robežās.
Domāju, ka Pārlielupes bibliotēka un arī citas publiskās bibliotēkas var tikai ierobežoti īstenot lietotāju vajadzības un nedaudz arī cerības. Maznodrošinātie noteikti priecājas par iespēju lasīt presi un izmantot internetu bez maksas. Tai pat laikā preses un grāmatu iegādes budžets tiek mazināts.
Lektores ieteikums mainīt attieksmi, plaši izmantot interneta vidi, „pārdot” bibliotēku kā unikālu pakalpojumu sniedzēju, fokusēties uz konkrētām lietotāju grupām, pētīt bibliotēku nelietotājus un atrast veidus, kā viņus iesaistīt, nav nekas jauns. Tikai Nīderlandē visiem šiem procesiem apakšā ir lieli projekti par lieliem līdzekļiem. Bet Latvijā pat jau tradicionālais projekts „Bērnu žūrija” tika liesi atbalstīts - 20 grāmatu vietā piešķirot piecas.

Protams, ir labi uzzināt, kā publiskās bibliotēkas attīstās citur, kādi procesi notiek. Ir labi apzināties, ka uz šo bagāto valstu fona kopumā gan bibliotēkas, gan bibliotekāri Latvijā neizskatās slikti. Tomēr vienlīdzīgi runāt par lietotāju tiesībām, vajadzībām un cerībām mēs nevaram, jo atšķiras bibliotēku nodrošinājuma līmenis un valsts izpratnes un atbalsta līmenis. Nu bet attīstības tendences gan ir līdzīgas.