Kad blogotāji noguruši – viņi dodas uz Angliju :)

Jeb kā divas mazas latvju pupas ceļoja uz Angliju :) 1.stāsts


Īsā laikā sacepušas blogā pāri par 100 rakstiem, abas ar bloga saimnieci nospriedām uz pāris dienām visu mest pie malas un aizbēgt. Uz Londonu. Oktobra pēdējās dienas Anglijā jautās drēgnas, tikai ap 10-12 grādu, taču zinot, ka Latvijā grozās ap nulli, ap sirdi kļuva siltāk. Pēc visām nebūšanām ar Ryanair biļešu pasūtīšanu (ziniet, visvisādas piemaksas par katru nieku – te par bagāžu, te par norēķināšanos ar kredītkarti), laimīgi iesēdāmies lidmašīnā un atstājām visas nebūšanas aiz lidmašīnas astes. Priekšā gaidīja četras lieliskas dienas Eiropas modes pilsētā. Ak jā, arī kārtīgs šopings bija mūsu plānos ierakstīts.

Ceļš paskrēja ātri, ieradāmies pat 20 minūtes pirms laika. Stanstedas lidostā pasu kontroli iziet un ekspresi uz Londonu atrast izrādījās vieglāk par vieglu. Cik gan labs iesākums, nodomāju, vēl nezinot, ka pēc īsa brīža mums piesiesies vadātājs, kas neliks miera veselas divas dienas :) Man šķiet, ka viņš mums pievienojās Tottenham Hale pieturā. Tur, pēkšņā prāta aptumsumā, bagāžas riteņiem grabot, izlecām laukā 10 minūtes par ātru. Kad kļūdu sapratu, sēdāmies iekšā nākamajā vilcienā, lai brauktu līdz galam. Ieradīsimies tikai 15 minūtes vēlāk - tīrais sīkums, ņemot vērā to, ka vienalga atlidojām par ātru, es nospriedu. Tikām vadātājs droši vien klusu smējās solā aiz mums. Piedzīvojumi sākās :)

Vispirms mūsu jaunais ceļabiedrs gribēja mūs izvizināt ar metro. Izvilku no kabatas apbružāto Londonas metro karti, kas uzticīgi man kalpo jau ne pirmo reizi, un apskatījos, ka līdz mūsu viesnīcai, kas atrodas King’s Cross stacijas tuvumā (starp citu, Platforma 9 un ¾ uz Cūkkārpu atrodas tieši tur!), visātrāk tiksim ar Circle line metro līniju, kas iet pa apli, apskrienot visu centrālo Londonu (Londonā ir padsmit metro līnijas, katra nosaukta savā vārdā un kartē iekrāsota savā krāsā). Tikai viena problēma – kā lai saprot, kā šis metro riņķo – pa pulksteni vai pret, jo ja viņš brauks uz nepareizo pusi – iznāks pamatīga ekskursija. Kāds laipns angļu puisēns man pateica pareizo ceļu un mēs ielēcām vagonā. Ja vien es nojaustu, ka tas nebija vis kaut kāds parasts puisēns... :) Ātri sapratām, ka esam iekāpušas nepareizi un braucam uz otru pusi. Un tā, paredzēto 5 minūšu vietā izbraucām goda apli pa pazemes Londonu. Viesnīcā ieradāmies pusstundu vēlāk nekā plānots. Ak, tīrais sīkums, ņemot vērā, ka priekšā četras lieliskas dienas! Tiesa, divas no tām pagāja nevis divatā, bet trijatā... :)

Pirmais mūsu ceļa mērķis bija Haidparks. Hektāru hektāri savvaļas dabas, koku un rožu krūmu pašā Londonas viducī – tas katram jāredz ar savām acīm. Pirmajā mirklī cilvēks apstulbst, kontrasts ir šokējošs. Tas nav nekāds Vērmanītis, kam cauri izskriet 2 minūtēs. Parka vidienē tam neredzi ne gala, ne malas. No trokšņainās Londonas kņadas pēkšņi attopies lauku idillē – uz visām pusēm acīm paveras tikai parks. Serpentīna ezera krastā dzīvo gulbji, pīles, zosis, kaijas, baloži un visādi citādi zvēri, kam vārda nezinu. Tie nekaunas no atpūtniekiem prasīt savu tiesu, izknābjot to pa taisno no viņu plaukstām. Bezbailīgākie pat satupjas uz izstieptās rokas, lai nepalaistu garām gardāko kumosu, bet viltīgākie salien klēpī, redzot, ka drupačas tiek atlauztas no lielāka gabala, kas guļ klēpī. Putniņus var droši paņemt rokā un noglāstīt – sajutos gluži vai kā Sniegbaltīte no pasakas. Neiesaku tikai no rokas barot lielos baltos gulbjus. Viņu knābja tvēriens ir tik spēcīgs, ka plauksta pēc tam sāp vēl labu laiku. Mazliet nostāk no ezera, koku un krūmu pavēņos, jautrojas vāveres. Arī viņas ēd no plaukstas un pat skrien nopakaļus, ja ēdamā bijis par maz.

Izsmaržojušas vēlīnās rozes un aplūkojušas Velsas princesei Diānai veltīto memoriālu, kas veidots kā apaļa klintī izcirsta upe, kurā ūdens traucas pa riņķi griezdamies, gluži vai kā atgādinādams Diānas grambaino dzīves ceļu, dodamies tālāk – uz Kensingtonas dārziem. Tur pašā dziļumā stāv Kensingtonas pils – vieta, kur mājojusi princese. Taču vispirms parka malā apskatām Alberta memoriālu, kas majestātiski slejas augstu debesīs un savu lielo izmēru dēļ lāgā neiet fotokameras kadrā, liekot bariņam japāņu ar saviem aparātiem skriet pāri ielai un ķert kadrus no krietna attāluma. Šajā brīdī likās, ka kājas izkritīs no eņģēm, un mēs apsēdāmies uz soliņa lai atpūstos. Pēc 5 minūtēm es jau biju nosalusi, un tā nu mēs devāmies dziļāk iekšā Kensingtonas dārzos. Tur kāda neliela ezeriņa krasts bijā kā sniegpārslām kaisīts – blakus mītošo gulbju izkritušās spalvas mētājās malu malās, bet paši to īpašnieki laiski pastaigājās krastmalā, izskatīdamies vīlušies, ka mūsu rokas ir tukšas.

Kad tuvojās vakars un pietumsa, devāmies uz metro, lai brauktu uz Marylebone publisko bibliotēku, lai paskatītos, kā vietējie Londonieši jūtas mazā vietējā bibliotēciņā, gluži vai tādā pašā kā mūsējā Pārlielupe. Un te par sevi atgādināja mūsu trešais ceļa biedrs. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts :)