Kā mēs neiekritām 150 m garajā plaisā

Jeb kā divas mazas latvju pupas ceļoja uz Angliju :) 5.stāsts.

Mūsu Londonas ceļojuma trešajā dienā no rīta plānojām apmeklēt izslavēto Viktorijas un Alberta mākslas un dizaina muzeju. Tā kā mūsu draudziņš vadātājs vakar bija mūs pametis uz neatgriešanos, ceļu līdz muzejam atradām bez aizķeršanās.

Pēc kārtīgas somu pārbaudes pie ieejas iesoļojām plašajā foajē un jau pašā priekšā pamanījām skaistu un ārkārtīgi plašu muzeja veikalu-galeriju, kurā varēja iegādāties ar muzeja ekspozīciju saistītus suvenīrus. Pie sevis pasmaidīju un nodomāju, cik gan lieliski briti prot apvienot mākslu un komerciju. Taču pirms ieejam veikalā, vispirms jāizpēta, ko muzejs piedāvā. Izrādījās, ka mūsu plāns bija pārāk ambiciozs – pāris stundu laikā spējām pievārēt tikai daļu no muzeja pirmā stāva :) Cilvēku burzma bija neiedomājama – kaut kas tāds pie mums redzams tikai muzeju naktīs. Un nav jau arī brīnums – visas brīnišķīgās kolekcijas, izņemot pāris izstādes, šeit ir pieejamas bez maksas. Vispirms mēs apskatījām vīriešu un sieviešu modi apģērbā un apavos dažādos gadsimtos. Mani īpaši uzjautrināja dāmu korsetes un stīpas dibenu uzpolsterēšanai :) Redzējām arī Eiropas, Ķīnas, Japānas u.c. kultūru gadsimtos – kā tā izpaudās traukos, mēbelēs, apģērbos un rituālos priekšmetos. Ielūkojāmies britu monarhu guļamistabā. Katrai kultūrai ierīkotas atsevišķas zāles. Iespaidīgi bija 17.-18.gs. samuraju kaujas zobeni un bruņas un austrumu paklāju zāle, kuras sienas klāja milzīgi rakstaini seni paklāji, bet uz grīdas, iestiklots stikla būrī, gulēja milzīga izmēra paklājs. Patīkami pārsteidza arī kinozāle, kurā varēja skatīties filmas saistībā ar muzeja kolekciju par dažādām tēmām, kas tika demonstrētas noteiktos laikos. Visur redzējām arī skārienjūtīgos ekrānus, kuros varēja lasīt un klausīties informāciju par muzeja kolekcijām un video filmas par dažādo kultūru dzīvi agrākos laikos un mūsdienās. Pabijām arī plašā datorklasē, kurā bija padsmit datori ar plakanajiem ekrāniem. Šeit bez maksas varēja detalizēti iepazīties ar visu muzeja kolekciju, piemēram, uzzināt kādi stili valdījuši dažādos gadsimtos (baroks, rokoko utt.) un kā tas izpaudās apģērbā, mēbelēs, arhitektūrā un traukos un kādi stili savstarpēji ir saistīti. Varēja tuvplānā izpētīt gleznas un detalizēti izpētīt tajā esošos cilvēkus (kā viņus sauc, kāds ir viņu dzīves stāsts un ciltskoks), rotas, priekšmetus, mēbeles utt. Aplūkojām arī lielu skulptūru galeriju un citus brīnumus, līdz beidzot nonācām Rafaēla galerijā, kur varējām mierīgi pasēdēt viņa veidotā altāra priekšā un izpētīt šo brīnumaino mākslas darbu un arī pārējos ar Bībeles tematiku saistītos gleznojumus galerijas visās malās, kamēr mūsu kājas atpūtās no lielajiem pārgājieniem.

Muzeja apskate, protams, noslēdzās ar jau tradicionālo gājienu uz veikalu. No lielu naudu maksājošām mākslinieku oriģinālrotām, līdz Ziemassvētku kartiņām, bērnu rotaļlietām un egļu mantiņām – tik plašs un daudzveidīgs ir piedāvājums. Es, protams, nespēju paiet garām egļu mantiņai, kas bija veidots kā elegants rokoko stila krēsliņš :) Šajā ar mākslu saistītajā veikalā pat pārdevēji izskatījās pēc gaisīgiem māksliniekiem, kas eleganti kā aktieri apkalpoja ikvienu pircēju.

Tā kā blakus šim muzejam ir Dabas muzejs, protams, arī tajā iegājām. Taču tā kā agrāk jau mēs bijām to redzējušas, nospriedām tikai uz īsu brīdi ieskriet tā vienreizēji atraktīvajā veikalā. Un pareizi vien bija, jo muzejs bija pārblīvēts ar cilvēkiem un dinozauru stūris vispār bija tā nopakots, ka bija jāgaida garās rindās. Radās sajūta, ka esam iesprukušas skolēnu brīvlaika karstumā. Man ir divi mīļi stūrīša Dabas muzeja veikalā – populārzinātnisko video filmu stūrītis (atkal jau šeit iztērēju krietnu summiņu :) bet ir to vērts) un minerālu stūrītis ar lieliem un maziem, apstrādātiem un neapstrādātiem akmeņiem, kristāliem u.c. zemes dzīļu radītiem skaistuļiem.

Tā nemanot bija pienācis pusdienas laiks, kuru pavadījām nelielā Čili Picai līdzīgā kafejnīcā. Jāteic, ka šādā laikā visas kafejnīcas tuvākajā apkārtnē bija pilnas ar cilvēkiem. Maltīte bija ļoti garda, apkalpošana ātra un laipna. Manai ceļabiedrei īpaši garšoja alus, kādu vairs diemžēl nekur neatradām. Visapkārt mums sēdēja draugu kompānijas un ģimenes un visiem kā likts klāt bija maisiņi ar viena vai otra muzeja simboliku. Pasmējāmies un nospriedām, ka tie noteikti ir tādi paši kā mēs – izsalkuši un noguruši pēc muzeju apmeklējuma un nedaudz patukšotām kabatām viņu vilinošajos veikalos.

Pēc kārtīgas relaksācijas viens darbiņš vēl bija izdarāms – jāaizbrauc uz Tate Modern modernās mākslas galeriju, kas atrodas otrpus Temzas. Laika mums nebija daudz, taču pietiekami vienas izstādes aplūkošanai. Lieta tāda, ka neilgi pirms izbraukšanas uz Londonu Delfos izlasīju, ka šajā muzejā ir izveidota jauna instalācija – milzu gara plaisa grīdā, kas simbolizē sabiedrības sašķelšanos. Un lūk – šajā instalācijā esot iekrituši divi apmeklētāji, kas traumas gan nav guvuši. Saintriģēta par notikušo, izdarīju pāris korekcijas mūsu plānos, lai šo plaisu varētu aplūkot. Muzejs ir majestātiska sarkanu ķieģeļu ēka, kas Londonas panorāmā izceļas ar milzīgu četrkantīgu bākai līdzīgu torni. Muzejam ir septiņi stāvi un tā kolekcijas ir plašas un slavenas, taču laika trūkuma dēļ aplūkojām tikai pirmo stāvu. Plaisa betona grīdā tiešām ir iespaidīga – tā stiepjas vismaz 150 m garumā un vietām sazarojas. Dziļums ir ap metru un kāja patiešām var tur iesprūst :) Ja esat Londonā, aplūkojot šo brīnumu kārtīgi, taču uzmaniet savas mantas – telefonus, makus utt., jo, ja tie iekritīs iekšā – to izmakšķerēšana varētu būt problemātiska :) Izstāde ilgs līdz 6.aprīlim.

Lieki piebilst, ka arī šajā muzejā ir veikali un kafejnīcas. Par cilvēkiem šeit tiešām domā. Un arī par papildus peļņu. Un labi ir abām pusēm – muzejam un apmeklētājiem, kas var baudīt pilnu dienu muzejā, neraizējoties par to, kur paēst, kur atrast tualeti, un apmierināt dabisko vēlmi aiznest sev līdzi kādu piemiņu, kādu daļiņu iegūto emociju.

Tā nu mūsu dienas pirmais cēliens bija piepildīts. Devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai vakarā dotos piedzīvot brīnumu – elpu aizraujošu mūziklu Gredzenu Pāvēlnieks. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts :)