Siers, tulpes un van Gogs – jeb kā mēs braucām Holandes lūkoties

2.stāsts - Pie zālītes, maģisko sēņu un sarkano lukturu paradīzes vārtiem

Bija jau novakars, kad vilciens ieripoja Amsterdamas dzelzceļa stacijā. Pa ceļam ēstas vien pāris šķēles rupjmaizes ar desu un pepsi – ko jau nu varēja sadabūt nabadzīgajā (ēdienu izvēles ziņā) vilciena restorānvagonā. Ar skubu rausāmies augšā, priecīgi izstiepjot kājas un tramīgi lūkojoties apkārt, uz kuru pusi nu sprukt. Vien zinām to, ka nekur tālu jāiet nebūs – adrese un vieta uz kartes ir zināma - mūsu viesnīca atrodas 5-10 minūšu gājienā no stacijas. Tātad pašā pilsētas centrā.

Ar nožēlu secinām, ka esam pavēlu ieradušās, biļešu kases, tūristu informācijas stendi un viena otra ēstuve jau slēgta. Bet par to nebēdājam, biļetes uz ziedu dārzu un pilsētas transporta biļetes iegādāsimies rīt. Bagāžas riteņiem grabot, mēģinām iejukt pilsētas pūlī un aprast ar sarežģīto ielu sķērsojumu un tramvaju sliežu mudžekli, ko vēl vairāk pastiprina pilnā sparā ritošais remonts pie stacijas. Žēl, neiznāks labas bildes, jo arhitektoniski skaistā stacijas ēka, par kuras celšanu reiz amsterdamieši esot sūdzējušies, ka tā, lūk, aizsedzot skatu uz jūru, ir pārklāta ar stalažām un neglītām plēvēm.

Lai nu kā būtu, dodamies pāri pirmajam Amsterdamas tiltiņam, ko skārušas mūsu kājas, un lūkojam atrast pareizo ceļu. Ziemeļu Venēcija – tā dēvē Amsterdamu. Un par to nav nekādu šaubu – ar acīm visapkārt samanām arī citus tiltus un tiltiņus un cik vēl tādus redzēsim! Amsterdamā esot vairāk tiltu nekā pašā Venēcijā.

Pirmās grūtības radās ar orientēšanos ceļazīmēs un norādēs – ielas ir tik saraibinātas ar izkārtnēm, paziņojumiem, raibraibām precēm un cilvēkiem, ka grūti saskatīt un atrast ko konkrēti – viens liels, krāsains, skaļš skudru pūznis. Brīnums, kā cilvēkiem nekļūst dulla galva un nemetas raibs gar acīm :) Mazliet pamaldījušās atrodam savu viesnīcu, kas ir neliels jauniešu hostelis vecpilsētā. Hostelī esmu pirmo reizi. Vājš apgaismojums, dārdoša mūzika, cigarešu dūmu mākoņi un skaļi jauniešu bari, kas pie bāra iedzer un skatās televizoru, spēlē spēļu automātus, biljardu vai sēž pie galdiņiem un vienkārši tusē. Blakus telpā daži sēž pie datoriem, internetā. Viesnīcas recepcija ierīkota bārā. Samaksājušas par naktsmītni 4 dienas uz priekšu, saņemam atslēgas un dodamies uz numuriņu. Laime, ka tas atrodas 4.stāvā – klusumā, tālu prom no trokšņa un cigarešu dūmiem.

Numuriņš ir ļoti mazs un ārkārtīgi askētiski iekārtots – baltas sienas, šauras metāla gultas (Veneranda ievaidējās – nez vai viņa pa miegam nenoripos), galds, krēsls, skapis un mazītiņa labierīcību telpa ar dušu. Televizora nav. Liekas, ka agrāk ir bijis – bet norauts. Sienā palicis tikai mazs caurumiņš. Noliekam mantas un atlaižamies gultās. Nu, nav jau arī nemaz tik slikti – viss ir tīrs, apkārt miers un klusums – un tas viss tikai par 20 latiem no cilvēka diennaktī pašā Amsterdamas sirdī, kur visi svarīgākie apskates objekti ir sasniedzami ar kājām.

Tagad vien atliek izpētīt tuvāko apkārtni. Atvēru logu un palūkojos laukā. Gar viesnīcas namu spraucās šaura vecpilsētas ieliņa, bet pretējo namu pamestajos, tumšajos logos varēja pat ielūkoties un samanīt istabu izkārtojumu. Un visapkārt sarkani dakstiņu jumti, bet virs tiem – tumši zilas vakara debesis. Īsta romantika. Pametot acis lejup, neviļus savilkās greizs smīns – neona gaismām rotātā izkārtne liecināja, ka tepat ir bārs, kurā var nobaudīt maģiskās sēnes. Jā, esam taču Amsterdamā, ko gan citu es gaidīju :) Izpētot sīkāk karti un vēlāk, apmetot loku pa tuvāko rajonu, bija skaidrs, ka viesnīca patiešām atrodas Sarkano lukturu kvartāla pievārtē (iela, kas iet gar mūsu numuriņa logiem, jau skaitās Sarkano lukturu kvartāls), kuru biezā slānī apjož maģisko sēņu, kafijas, dabas velšu un seksa veikaliņi. Un apkārt staigā ļoti daudz vīriešu, arī mūsu hostelī lielākoties ir vīrieši, bariem vien. Likās mazliet jocīgi, bet kas tur ko brīnīties :)

Kad satumsa, attapāmies netālu esošajā Dambja laukumā. Tur, senās arhitektūras ieskauti, augstu pret debesīm slējās karuseļi, izraibināti spožām lampiņām un neona ugunīm. Skaļā mūzika pa daļai apslāpēja sajūsmā spiedzošos un bailēs kliedzošos drosminiekus, kas riskēja sēsties trakajos karuseļos. Brīžiem gan bija grūti saprast, kuri bija vairāk nobijušies – vai tie, kas riņķoja ar galvām uz leju stipri augstu virs māju jumtiem, vai tie, kas uz šo asinis stindzinošo skatu nolūkojās no lejas. Tikām pārējie baudīja izklaižu ellīti karuseļu piekājē – azartspēles, šaušanas, loterijas, popkorni, cukurvate utt utt, un pa vidu tam visam - šausmu māja, kurā par iekšārāvēju strādāja cilvēka auguma lelle, kas visus biedēja ar mazo iespēju palikt dzīviem, nobeidzot savu monologu ar galvas nocelšanu no pleciem. Dažas citas lelles apspļaudīja neuzmanīgos garāmgājējus un trāpīja arī man, sagādājot līksmus brīžus blakus esošajiem zēniem, kas to visu redzēja :)

Lai arī karuseļos līst neriskējām, kādu vakaru tomēr iemēģinājām šausmu apsēsto māju. Iesēdāmies milzu zirnekļa ieskautā vagonetē un, kolīdz pār mums nolaidās drošības aizsargstienis, sākām slīdēt pretī tumšam tunelim. Uz augšu, uz leju, pa labi, pa kreisi – šausmu vagonete mūs izkratīja cauri tumšajiem gaiteņiem mājas iekšpusē, bet pa ceļam gar malām ik pa laikam pavīdēja kādi briesmoņi – skeleti, monstri, raganas un visādi citādi šausmekļi, un pašās beigās, baismīga ķēma maskā tērpies, priekšā izleca kāds cilvēks, lai mūs pabiedētu. Nebijām gan pārbijušās, taču izbīlis bija pirmklasīgs. Visa ceļa garumā bijām izsmējušās no sirds par šo jocīgo izklaidi.

Tā pagāja mūsu pirmā diena Amsterdamā. Nākamajā rītā mums bija paredzēts brauciens uz slaveno Keukenhofas ziedu dārzu, bet tas jau ir pavisam cits stāsts :) Bet, kamēr tas vēl nav izstāstīts, varat ielūkoties mazajā, ar fotokameru uzņemtajā video. Tas ir mūsu pirmais vakars Amsterdamā, Dambja laukumā, ar milzu karuseļiem fonā. Vērīgākie pamanīs arī fonā braucošu furgoniņu - tas ir turienes sētnieku arsenāls. Pēc jautri pavadīta vakara centrālais monuments Dambja laukumā bija līdz potītēm iegrimis izēstu papīra turzu un izdzertu dzērienu taras jūrā. Taču pietika ar pusstundu, lai mehanizētie sētnieki - jauni puiši - to visu savāktu un ar šļūteni visu arī spodri nomazgātu.

[1.stāts]