Pavasaris šogad atnāca negribīgi un arī vasara jautās tāda dīvaina. Nez ko atnesīs ziema? Taču spilgtā atmiņā joprojām glabājas skrējiens pretī pavasarim – brauciens uz Holandas ziedošajiem dārziem un citi pa ceļam sastaptie brīnumi. Pavasarī, kad spēka izsīkums sasniedz augstāko punktu, arī bibliotekāri vēlas izrauties no ikdienas un mazliet paceļot. Tā nu kopā ar šī emuāra saimnieci Venerandu devāmies uz nelielo dienvidu zemes pleķīti, ko tās tauta atkarojusi jūrai centimetru pa centimetram.
Mūsu ceļš izvērtās visai netradicionāls. Lai taupītu naudu, laiku un gūtu plašākus iespaidus, izvēlējāmies no Rīgas ar lidmašīnu doties uz Brēmeni Vācijā, no kurienes tālāk doties ar vilcienu uz Amsterdamu, bet atpakaļ no Amsterdamas ar vilcienu doties uz Berlīni Vācijā, no kurienes nākamā dienā lidot atpakaļ uz Rīgu. Kopā ceļā aizvadījām 5 neaizmirstamas dienas. Pagājušo gadu jau iesitām roku individuālā Londonas apgūšanā, tā nu drosmes pilna nolēmu izstrādāt maršrutu un mesties pilnīgi nezināmos ūdeņos.
Izpētot aviokompāniju piedāvājumus un ceļošanas iespējas pa dzelzceļu, kā starpposmu ceļā uz Amsterdamu izvēlējāmies Brēmeni vairāku iemeslu dēļ. Taču galvenais šīs pilsētas šarms ir Brēmenes muzikanti un pamtā tam visam, smieklīgi jau skan ... padomju multfilma par Brēmenes muzikantiem un ēzelīša jē-jē-jē jē-jē. Kurš gan neatceras šīs leģendārās rindiņas:
Ничего на свете лучше нету,
Чем бродить друзьям по белу свету,
Тем кто дружен не страшны тревоги,
Нам любые дороги дороги.
Apņēmušās atrast leģendāros muzikantus un nepalaist garām vilciena reisu uz Amsterdamu, ar apjomos mazītiņu 
bagāžu (re, cik mēs tagad prātīgas!) iekāpām Ryanair lidmašīnā, lai pusdienlaikā attaptos jau Vācijā. Līdz vilcienam bija vairākas stundas (biļeti iepriekš pasūtījām caur Rix-tur, kur var pasūtīt dzelzceļa biļetes pa visu Eiropu). Tāpēc, drošs paliek nedrošs, vispirms atradām Brēmenes centrālo dzelceļa staciju, piereģistrējāmies uz konkrētu reisu konkrētā pulkstenī un par astoņiem eiro norezervējām arī sēdvietas. Katram gadījumam, lai nenāktos 4 stundas stāvēt kājās.
Laika nebija daudz, tādēļ to veltījām Brēmenes vecpilsētai, kas atrodas nepilnu 10 minūšu gājienā no 
centrālstacijas. Brēmene nav liela pilsēta, apmēram 350 tūkstoši iedzīvotāju, taču ceļotājiem piedāvā plašas izklaides, kultūras baudīšanas un atpūtas iespējas - parki, baznīcas, muzeji, tirdziņi, kosmosa stacija... Žēl, ka tam visam neatlika laika. Tā nu mēs sākām pilsētas iepazīšanu ar klasiku - Vecpilsētas laukumu un šaurajām ieliņām, kas ir skaistas un romantiskas un zināmā mērā atgādina Vecrīgu. Neviļus atcerējos kādu ārzemnieku izteicienu par Rīgu – jā, skaista, bet tipiska Hanzas pilsēta. Laikam sāku saprast, par ko ir runa :)
Brēmenes muzikantus atradām itin viegli. Tā ir neliela metālā lieta statuja – ēzelis ar suni, kaķi un gaili kukaragā. Ēzeļa kājas un purniņš no cilvēku pieskārieniem notrīts spoži balts. Mums paveicās, jo pēc fotosesijas uzradās skolēnu bariņš – vesela klase – kas vēlējās šeit nobildēties. Neizpalika arī tradicionālās Rolanda statujas apskate, taču kur gan ir slavenais Rātsnams - brīnījāmies, atspiedušās ar muguru pret vēsajām velvēm aiz pavēnī saliktajiem soliem. Un atskārsme ķēra kā zibens – esam atspiedušās pret Rātsnamu, tādēļ to neredzam :)
Atpūtinājušas kājas, izstaigājām vecpilsētas mākslnieku kvartālu, kurā atradām garu, ierūsējušu ūdensvadu, pa kuru staigā metālā kaltie Brēmenes muzikanti. Jā, slavenie muzikanti šeit ekspluatēti vai uz katra stūra. Un, protams, neizpalika arī dažu eiro atstāšana vecpilsētas laukuma tirdziņā. Suvenīri ir svēta lieta :)
Uz atvadām, pasēdējušas āra kafejnīcā, noraugoties uz majestātisko baznīcu, rātsnamu un latviski dziedošiem ielu muzikantiem (ir gan tā pasaule maza!), devāmies atpakaļ uz dzelczeļa staciju. Vispakārt ziedēja koki, puķes un zaļoja zāle – Brēmene šķita kā uzposusies svētdienas rītam. Taču mūs gaidīja bezgalīgie Holandes tulpju lauki, nez kādie tie būs?
Sēdāmies vilcienā un atvērām tūristu rokasgrāmatu par Amsterdamu. Vilciens nebija pilns, par velti esam izmetušas astoņus eiro. Tā jau kasiere teica, darba dienās vietu pietiekot. Taču nejūtamies zaudējušas, jo vietas ir labas, 
vilciens ir ērts, ātrs un kluss. Tā kā pa ceļam mums bija jāpārsēžas citā vilcienā, gaidot uz platformas otro vilcienu, redzējām, kā mums vienreiz garām aizjoņoja milzīgs sastāvs ar Audi markas automašīnām, bet ottreiz – ar Volkswagen automašīnām. Brīnumi lieli, un palēnām noskaidrojas apjausma – Vācija taču ir autoražošanas lielvalsts! Vēlāk, jau atkal sēžot vilcienā, turpinājām vērot garām slīdošos Vācijas laukus un lauku mājas un es pie sevis brīnījos, kur gan ir tā izslavētā pārspīlētā kārtības mānija? Pēc pieturvietu nosaukumu maiņām, zirgu šķirnēm aplokos un garām skrienošo māju jumtu segumiem es kādā brīdī atskārtu, ka vairs neesam Vācijā. Esi sveicināta Holande – siera, tulpju un Eiropas mākslas zeme!
4 komentāri:
Daudz dzirdējušas par moderniem 2stāvu vilcieniem, nolēmām kādu ceļa gabalu ar tiem paceļot. Nu 2 stāvu gan neredzējām, Vācijas vilciens bija ļoti ērts un bez konduktoriem kā ir Latvijā. Pēc skata atgādināja pienbaltu čūsku. Savukārt otrs vilciens bija tāds pagrabējis:) Tomēr nesalīdzināmi labāks par pašmāju. Jau iepriekš zinājām,ko gribam redzēt un ko arī iegādāties. Vismaz es to to visu realizēju:) Savukārt Maija tuvējās ārzemēs veltīgi izmeklējusies savas sapņu kurpes, pilnīgi nejauši tās ieraudzīja Brēmenes skatlogā:) Latviešu valodu dzirdējām visur. Pasaule tagad tik maza, un ceļotāju tik daudz! Ir tomēr vērts rezervēt sēdvietas, par to pārliecinājāmies braucot no Amsterdamas uz Vāciju. Vilciens bija pilns, ik pa laikam kādu izcēla no sēdvietas. To darīja paši pasažieri, jo konduktoru jau nebja, bet samērā bieži pārbaudīja biļetes- katrā lielākā pieturā. Amsterdamā biju otru reizi. To nu ir vērts apskatīt katram, seviški jau krāšno ziedu dārzu:)Mājas gan šķības, taču stingri turējās:) Tādas šauras un augstas ar ļoti neērtām trepēm.
Jā, ceļošana ir burvīga lieta. Es arī šovasar pabiju Brēmenē. Nezin kāpēc biju iedomājusies, ka Brēmenes slavenie muzikanti ir daudz lielāka izmēra! Toties baznīcas tornis neizskatījās tik augsts, bet uzkāpt nemaz tik viegli nebija. Pūles attaisnojās - skats uz pilsētu bija brīnišķīgs.Brēmenē ir arī ļoti moderna pilsētas bibliotēka, diemžēl laika trūkuma dēļ neizdevās to apmeklēt.Man Brēmene un Lībeka ir tās pilsētas, kur gribētos vēl un vēl atgriezties. Liekas, šogad bibliotekāri ir dūšīgi ceļojuši.
Man pat radās doma, ka uz Brēmeni būtu vērts braukt speciāli, nevis tikai caurbraucot. Galvā jau sarindojies vesels sarakstiņš ar vietām, ko gribētu redzēt. Interesanti, ka no Brēmenes lidostas uz centru kursē 6.tramvajs :) Lidosta ir tikai dažus kilometrus ārpus pilsētas centra un nemaz ne kādā mežā vai laukos. Ja labi gribētu, uz centru varētu aiziet arī ar kājām. Tramvaja biļetes var nopirkt lidostā, pie šofera vai no aparāta, ja nemaldos. Cenas līdz ar to atšķirīgas. Tramvaji tur gan super moderni, ceru uz tādiem arī Rīgā.
Nu re, gluži manas domas! Piecas stundas Brēmenē bija par maz, lai visu kārtīgi apskatītu. Lidmašīnu reisi Rīga- Brēmene un atpakaļ ļoti labi kursē. Tā ka viss vēl priekšā:)
Ierakstīt komentāru