
Viņnedēļ iestādīju ielas vidū rabarberu krūmu – starp divām baltām satiksmes drošības līnijām ielas vidū. Satiksme, protams, mūsu pilsētā ir karsta, laiks ir karsts, cilvēki nervozi un karsti, bet es sēdēju zem platajām, vēsajām rabarberu lapām – vēroju un pētīju. No malas viss ir labāk redzams: cilvēkiem pietrūkst vietas tāpēc, ka viņi steidzas. Tāpēc, ka viņi steidzas, trūkst arī laika. Reizēm liekas, ka viņi skrien viens otram virsū tīšām. Tāpēc, kad man jāsteidzas, es nesteidzos. Es neskrienu virsū atomam, jo molekulā ir tik daudz starpatomu telpas. Ir taču izdomāts, ka Galaktika var iziet cauri otrai tādai pašai zvaigžņu sistēmai, ja katra zvaigzne iet starpzvaigžņu telpā, otru neskarot, - kā, jaucot spēļu kārtis, kārts iet blakus kārtij. Tāpēc es sargos aizskart citus atomus, bet es eju starpatomu telpā. Tukšumu vēl ir tik daudz. Savādi, ka cilvēki to nemeklē, bet čupojas viens pie otra, viens otram klāt un virsū.Tā es sēšu zem rabarbera lapas un domāju. Skrien nosvīduši karstajā tveicē. Bet ikviens no viņiem varētu taču iestādīt uz ielas savu rabarberu krūmu un zem tā atvilkt elpu. Nav laika... Bet vai jūs esat jau mēģinājuši?
2 komentāri:
Man patika lasīt šo :) paldies
Paldies, paldies par visiem jūsu pasākumiem 2007.gadā! Pārlielupe ir bibliotēka sava īstā nozīmē un labākā Jelgavā, tāpēc ka eksistē saikne ar sabiedrību. Par to liecina arī jūsu bloga darbošanās. Novēlu jūsu darba kolektīvam panākumus 2008. gadā!
Bet citām Jelgavas bibliotēkām liekas steidzīgi nepieciešams speciālists sabiedriskās attiecībās, sava Marija Kaupere, tad mums, inteliģencei, nevajadzēs soļot uz muzeju arī uz literāriem pasākumiem.
Ierakstīt komentāru