Kā es cēlu Gaismas pili

Skatos, ka pēdējā laikā Latvijas blogos un portālos visai lielu popularitāti iekarojusi kāda maza, jautra datorspēlīte, saukta par Uzcel Gaismas pili. Saintriģēta ar jestrajām recenzijām, ķēros vērsim pie ragiem – ielādēju to savā datorā un uzsāku eksperimentu, kas izvērtās ne mazāk jautrs par pašu spēli.
Datorspēle bez maksas pieejama portāla Apollo spēļu sadaļā.

Iesākumā īss aprakstiņš par spēli tiem, kam tā ir pirmā dzirdēšana. Spēles galvenie varoņi ir modernizēti latviešu literatūras tēli un autori – Lāčplēsis, Princese, Rainis, Čaks un citi. Darbība notiek virtuālā Gaismas pilī – iecerētajā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkā. Spēles prologs vēsta, ka Baltā Māte ir norūpējusies par Latviju un tāpēc nolemj uzcelt Gaismas pili. Uzbūvējot Gaismas pili varēs palaist Gaismas ģeneratoru, kas radītu Gaismas tīklu pāri visai Latvijai, tad latviešu tautas pašapziņa iegūtu jaunu spēku un kļūtu neiznīcināma. Māras uzdevumā galvenais arhimags un arhitekts Birkerts izstrādā bibliotēkas rasējumus un uztic galvenajam celtniekam Vilkam to uzcelt. Vilks kopā ar Astoņiem kustoņiem ķeras pie darba un trejdeviņos mēnešos un deviņās dienās uzceļ Gaismas pili. Taču tur izceļas kaut kāds ļembasts un spēles galvenajam varonim – skolniekam, kas atnācis pēc obligātās literatūras, ir jāglābj situācija. Tādā pekstiņu stilā, pus-pa jokam, pus-pa nopietnam ieturēta visa spēle – sākot ar dialogiem un visbeidzot ar grafiskajiem attēliem.

Pēc vakarnakts eksperimentiem uzreiz saku – ar švakiem nerviem un bez alfabēta pārzināšanas nemaz nesāciet :) Bet tā vispār ideja ir svaiga un interesanta. Tomēr, kaut kas īsti tur nav kārtībā ar tehnisko pusi. Varbūt gļukoja mans dators, nezinu. Pirmkārt jau es brīnos, kāpēc tik relatīvi neliela programmiņa lādējas tik ilgi. Nākamais - ja esi uzlicis prologu vai titrus, nevari tos apstādināt, kā rezultātā mēģināju uzreiz pārlēkt uz jaunas spēles sākšanu un viss pasākums man uzkārās. Nākamā problēma bija ar pirmo uzdevumu - grāmatu pārcilāšanu plauktos alfabētiskā secībā. Iesākumā viņas vispār nekustējās, taču novēroju, ka skrienot pa lasītavas durvīm iekšā/ārā tās ikreiz pašas pārvietojas citādā secībā. Voilà! Nolēmu riskēt, bet ātri sapratu, ka tā uz priekšu netikšu un sadusmojos, un tad kā par brīnumu grāmatas kļuva bīdāmas. Nopūlējos krietnu sprīdi, beigās jau izslēdzot skaņu, lai vairs nav jāklausās bibliotekāres nebeidzamajā klepošanā fonā :) Kad lieta darīta un no grāmatām izbira kukaiņi, kurus man bibliotekāre lika samīdīt, nosecināju, ka visus nemaz nevar nospiest - mans skolnieks tik mīdās uz vietas, bet kukainis kā dzīvs tā dzīvs! Varen izturīgi tie sprukstiņi :) Domāju, varbūt atkal gļuks, iešu pie bibliotekāres, lai ieskaita darbu par paveiktu, bet nekā - no viņas saprotu, ka uzdevums nav izpildīts. Nu ko, mīdīju atkal tos zirnekļus, bet bez panākumiem. Te es atcerējos savu triku ar lasītavas durvīm. Okej, izskrēju laukā un ieskrēju atpakaļ - paldies dievam, zirnekļu vairs nav! Uzvara! Bet nekā nebija - bibliotekāre joprojām pieprasa, lai visi tiktu nospiesti. Mazie rupuči tādi, laikam, kamēr izskrēju laukā, tie būs aizbēguši... :) Ķer nu vēju laukā! Piebildīšu, ka spēles saglabāšana un pārlādēšana rezultātus nedeva. Bargā kundze palika pie sava.

Un tā es tālāk netiku. Varbūt rīts tiešām gudrāks par vakaru? :)