Gredzenu pavēlnieka mūzikls Londonā - kad aiz brīnumiem ieplešās acis

Jeb kā divas mazas latvju pupas ceļoja uz Angliju :) 6.stāsts.

Pienāca mūsu Londonas ceļojuma trešās dienas vakars, piektdiena – brīdis, ko gaidīju visvairāk. Teātra somiņā gulēja divas biļetes uz mūziklu Gredzenu pavēlnieks vienā no Vestendas teātriem, Drury Lane. Biļetes biju pasūtījusi vairāk kā mēnesi pirms ierašanās Londonā, lai būtu pavisam droša, ka mums, īstenām Gredzenu pavēlnieka fanēm, tiks labākās vietas.

Šoreiz mēs jau zinājām, ka Londonas teātros ar pucēšanos pārspīlēt nav jēgas, jo pavasarī pabijām uz oriģinālo Operas spoka mūziklu un jau paguvām pārdzīvot pirmo šoku par to, cik nevērīgi ģērbjas publika. Taču, kā jau kārtīgas latviešu dāmas, mēs neatļāvāmies nekādus džinsus, džemperus un kedas. Svētku ietērps, teātra somiņa, meikaps, atturīgas, bet elegantas rotas – tā esam radušas doties uz Latvijas teātru izrādēm, un tādas arī ieradāmies Vestendā, izjust patiesus svētkus.
Ceļš vedās gludi un cilvēku pārpildītajās ieliņās ātri vien atradām mūsu teātri. Kārtējo reizi pabrīnījāmies, kā Londonā māksla un kultūra sadzīvo ar komerciju. Lielāki un mazāki bukletiņi par mūziklu, tematiskas krūzītes, krekliņi, plakāti, piespraudes, cepures un daudzi citi, ai, cik kārdinoši sīkumiņi, mūs jau sagaidīja, atveram savus maciņus. Pats skaistākais no visiem, zeltīts, ar Mordoras valodā [ kuru es šeit neatļaujos izrunāt :) ] kaltiem vārdiem, laistījās Lielvaras gredzens, atbilstošā kaklā iekaramā ādas maisiņā – precīza filmas kopija. Nagi jau niezēja, taču atturēja cena, bailes no tā neveselīgās ietekmes un citi pirkumi, kas jau gulēja iepirkuma tīkliņā:)
Tā nu mēs laimīgi devāmies uz savām vietām balkonā, lai, iespiedušās Londonas teātros tipiskajos šaurajos krēslos, un ejās, kur absolūti nav iespējams izstiept kājas (diemžēl šāda neērtība jāpiecieš), trijās stundās noskatītos izrādi, kurā darbojas 50 aktieri un akrobāti, kas izmaksāja 12 miljonus un ko kritiķi slavē kā īstu skatuves brīnumu.
Neparasts jau likās pats iesākums, patiesībā sākums pirms sākuma – jo, kamēr priekškars vēl bija nolaists un cilvēki tikai vēl pulcējās, bariņš hobitu jau jautri lēkāja pa skatuvi un skatītājiem par prieku ķerstīja jāņtārpiņus, kas, spoži mirdzēdami, lidinājās augšup un lejup pa skatuves priekšu, tādējādi izpelnīdamies sajūsmas pilnus aplausus.
Izrāde bija pārsteidzoša daudzējādā ziņā. No vienas puses – varoņu ārkārtējā līdzība ar filmas varoņiem, bet no otras puses – sižets, kas ir tik veikli sapresēts un pārveidots tā, lai 3 grāmatas varētu iepakot 3 stundu garā izrādē. Brīžiem pieķēru sevi pie domas, ka es salīdzinu izrādi ar filmu un ar grāmatām, taču šis ir cits darbs, cits skatījums uz notikumiem tālajā Viduszemē, un kas tomēr saglabā to īsto hobitisko smeķi.
Visvairāk es brīnījos par 3 lietām – elpu aizraujošajiem akrobātiskajiem trikiem, specefektiem un lielisko, filmas un grāmatu garam raksturīgo skatuves noformējumu. Elfu uznāciens vien uzdzina t-ā-d-u zosādu pār kauliņiem! :) Elfu karalienes Galadriēlas atveidotājas izcilais solo kopā ar eleganto nolaišanos no koku zariem uz zemes, apkārt liānās ar galvu uz leju dažādā augstumā virs zemes virpuļojot pārējiem elfiem, radīja neaprakstāmu sirreālu sajūtu, izpelnīdamies milzīgas ovācijas zālē. Izcils bija Golluma tēlojums, gan no aktiermeistarības, gan akrobātiskā viedokļa, norāpojot lejā no klints ar galvu pa priekšu, kā tāds liels zirneklis. Gendalfa cīņa kalna alā ar Balrogu arī bija iespaidīga un es nebiju gatava uz to, ka pēkšņi deguna priekšā iznirs milzīga uguni un dūmus spļaujoša nezvēra galva, saceļot tādu dūmu un pelnu virpuli bezgalīga konfetti lietus veidā, ka elpa cirtīsies ciet. Neviltotu sajūsmu radīja arī negaidīti veiksmīgais Entu atveidojums. Sakāpjot teju vai 5-6 m augstās ķekatās, to tērps kā koku saknes un zari nokarājās lejup, radot visai reālistisku sajūtu, kā tas ir, kad tavā priekšā nostājas staigājošs milzu koks. Īstu zosādu uzdzina arī Gredzenrēgi un viņu zirgi, kas spocīgi mēdza pavīdēt tumsā. Ārkārtīgi interesanti bija orki, kas uz, līkiem kruķiem balstījušies un ievīstījušies kankaru kankaros, veikli lēkāja pa skatuvi, taisot atmuguriskus salto. Taču no visiem specefektiem vislielāko izbīli radīja Bilbo joks ar gredzenu savas dzimšanas dienas ballītes laikā. Viss bija gluži kā grāmatā aprakstīts – viņš uzvilka gredzenu savā pirkstā un tūliņ pat izgaisa visu acu priekšā. Es biju mēma no pārsteiguma un visu laiku turpināju lauzīt galvu, kā gan tas viņam izdevās?
Īsta jautrība izcēlās starpbrīža laikā. Vienu brīdi skatītājos sākās tāda kā jezga – spiedzieni, kviecieni, smiekli, un palūkojoties visriņķī es sapratu – skatītāju pūlī bija iejukuši orki un mēģināja biedēt cilvēkus:) Arī tādējādā ziņā man ļoti patīk Londonas izrādes, kas neaizmirst iesaistīt savus skatītājus. Arī Boromirs vienu brīdi bija atklīdis uz mūsu pusi un saūjinājās ar palicējiem uz skatuves :)
Protams, visus tos brīnumus šeit nemaz nav iespējams aprakstīt – tas ir jāredz un jādzird pašam. Taču nelielu ieskatu var gūt, izpētot mūzikla mājas lapu, kurā ir ievietoti nelieli fragmenti no izrādes. Šeit var paklausīties nelielu gabaliņu no mūzikas, kurā ir dzirdama Frodo dziesma un lieliskā Galadriēlas uznāciena solo partija. Savukārt šeit var paskatīties nelielus gabaliņus no pašas izrādes, to vidū arī izcilo Galadriēlas parādīšanos, orkus un Gredzenrēgus, lielisko hobitu danci krodziņā kā arī citus gabalus šeit, šeit un šeit.

Ja man izrādi vajadzētu raksturot vienā teikumā es teiktu, ka tas ir reibinošs kokteilis, ko rada dramatiskas krāsas, skaisti kostīmi, lieliskas dekorācijas, negaidīti specefekti, galvu reibinoši akrobātu triki, smeldzīga mūzika un krietna deva brīnuma sajūtas :)

Laikam jau sanāk, ka šis bija vienīgais maksas pasākums, kuru apmeklējām Londonā. Biļetes uz mūzikliem nav lētas un to cena ir ļoti atkarīga no vietas, kurā sēdēsi un izrādes laika. Taču pilnīgi noteikti tas ir tā vērts! Ja esi Londonā - noteikti apmeklē kādu mūziklu, jo ar tādu pasaules vērienu uzvestas izrādes Lavijā nesameklēt. Arī izcils kultūršoka piedzīvojums ir tā vērts, lai to izjustu uz savas ādas, jo t-ā-d-u-s popkornu turzu, limonādes pudeļu un saldējuma trauciņu miskastes kalnus, kas paliek aiz skatītāju mugurām, jūs nevienā Rīgas teātrī nebūsiet redzējuši :)