Otrais rīts Ņujorkā ataust skaidrs un saulains. Šodien ir plāns vēl kārtīgi izbraukāties ar pilsētas apskates autobusu, jo rīt jau agri jādodas uz Lasvegasu. Pirmais rīta brauciens izvēršas par vakardienas „šausmu” atskaņu – ir vēl aukstāks, nekā vakar. Nu kā tas var būt, tas nav taisnīgi!! Bet, ar gudru ziņu, mugursomā esmu ietūcījusi pledu, ko nočiepu viesnīcā. Tad nu uz maiņām sedzāmies un brauciens jau likās cerīgāks.
Pēc pāris pieturām mums bija jāpārsēžas Bruklinas autobusā un izrādījās, ka šī autobusa komforts ir patiešām līmenī – kārtīgi izkurināts, silts un mīlīgs. Un aiz loga zilas debesis un saule – diena būs fantastiska! Visskaistākie iespaidi mums visiem laikam palika no braucieniem pāri tiltam. Pa dienu Ņujorkas panorāma izskatās pavisam citāda, nekā naktī, un tikai šeit, sēžot autobusā un traucoties pāri tiltam es sāku pa īstam apjaust pilsētas lielumu un varenumu. No apakšas, braucot ar kuģīti, nelikās, ka tilti ir tik augsti. Mūsu Vanšu tilts blakus droši vien izskatītos kā mazais brālis.
Bruklina pārsteidza ar savu Eiropeiskumu. Vietumis ieliņas, kuru malās slējās neliels tumšu ķieģeļu ēkas ar baltiem logiem un margotām trepītēm durvju priekšā atgādināja Londonu vai Amsterdamu. Kliedzošas izkārtnes šeit aizstāj daudz klusākas un pieticīgākas un izskatās, ka esam iebraukuši pavisam citā pilsētā. Un izrādās, ka ilgu laiku Bruklina patiešām bija neatkarīga no Ņujorkas un vēl šodien te izskatās kaut kā citādāk.
Atpakaļceļā izkāpjam Čainataunā – ķīniešu kvartālā, kur visi uzraksti ir ķīniešu valodā. Tā ir kā pilsēta pilsētā. Uz ielas mēs bijām gandrīz vienīgie baltie, jo visapkārt mudžēja vieni vienīgi ķīnieši. Sajūta jocīga. Esmu dzirdējusi, ka daži vietējie ķīnieši nekad pat nav bijuši aiz Čainataunas robežām un es saprotu, ka nav jau arī vajadzības, jo visa infrastruktūra, veikali, skolas, kafejnīcas – viss ir tepat uz vietas, saprotamā valodā un gaumē. Mūsu nācienam ir iemesls – ejam ēst ķīniešu pelmeņus, kurus mums silti ieteica paziņas. Tikai lai mēs nenobīstamies no iestādes un droši ejot iekšā – būšot tā vērts. Kad esam klāt, saprotam, ka paši, bez ieteikumi, šeit nekad savu kāju nespertu. Īsts ūķis, tā varētu nodēvēt šo iestādījumu. Bet ja var dabūt 5 garšīgus pelmeņus par 1 dolāru, tad ir vērts pamēģināt. Šeit izdarīju vēl vienu novērojumu – Čainataunā ne katrs ķīnietis saprot angļu valodu, kas bija liels pārsteigums. Taču tas netraucēja mūs tikt pie kārotajiem pelmeņiem un jāsaka – ķīnieši prot gatavot ēst. Arturam vēl sakārojās sēņu zupas un tā gan bija visai īpatnēja, kā tāda staipīgu un glumu iekšu šļura, bet pēc garšas – ne vainas, trūka tikai maizes ko piekost. Eh, latvieši. Noskatījāmies, ka parastie klienti šeit ir vietējie – ķīnieši, bet brīžiem iepeldēja arī pa baltajam. Acīmredzot zināja, ko meklēt. Tā nu mēs sabildējāmies, ieskrējām vēl ķīniskajā Starbucks un taisījāmies uz centra pusi
Tagad mūsu programmā bija Rokfellera centrs – viens no lielākajiem debesskrāpjiem. Mēs augšā uzbraucām ar liftu. 67-68 stāvs, ja nemaldos. Tātad – kādi 3 mūsu Saules akmeņi, sakrāmēti viens uz otra. Jāatzīst, ka man ir bailes no augstuma un braukšanu augšā gaidīju ar ne pārāk lielu prieku, bet kad tikām augšā, pēc nelielas atklimatizācijas es sapratu, ka viss ir baigi normāli. Visriņķī bija saliktas augstas un superdrošas stikla sienas, tā ka sajutos diezgan pat komfortabli. Skats – jā, tas tiešām ir lielisks. Es domāju, ka tā dēļ būtu vērts kāpt arī pa trepēm.
Diena bija ideāla – silta, saulaina, bez neviena mākonīša, skaista pēcpusdiena. Vienā pusē kā ideāli piegriezts taisnstūris guļ Centrālparks, bet otrā pusē – Empire state building, pa kuru reiz vecos laikos rāpās karalis Kongs ar savu blondo dāmu vienā ķepā, Kraislera nams un Hudzona, un pavisam ne tur kur gaidīju – Brīvības statuja. Tā nu par mani nāca ģeogrāfiskā apskaidrība. Līdz šim Ņujorkas izkārtojumu biju iedomājusies kaut kā pavisam greizi un nelīdzēja pat tas, ka kādreiz gāju orientēšanaš pulciņā un iemācījos lasīt karti. Jā, labāk tomēr pašam pakāpties uz kaut kā augstāka un pārbaudīt visu ar savām acīm.
Ilgi brīnīties nesanāca, jo maniem ceļabiedriem uznāca lecamā lēkme. Tas notiek tā – ja kādam ir rokā fotoaparāts, kura objektīvs ir pagriezts pret tevi, tu jau nevari glīti nostāties ar amerikānisku smaidu sejā un iecentrēt Centrālparku kaut kur pa vidu vai sānos, lai sanāk simetriska bilde. Nē, ir jālec gaisā ar paplestām rokām un kājām, plīvojošiem matiem un līdz ausīm atvērtu muti. Un tā 10 reizes, visiem četriem pēc kārtas, līdz izdodas sevi iedabūt kadrā, nenogriežot nost kāju vai galvu.
Kad bijām izplosījušies, vēl jau atlika izpētīt suvenīru bodi (nekā prātīga gan tur nebija, lai gan šeit iegādājos savu pirmo suvenīru - Ņujorkas veikalu karti) un braukt lejā. Un tad man uznāca jūras slimība. Vai debesskrāpju slimība, nezinu kā lai to nosauc. Visu laiku bija sajūta, ka griežas galva un līgojas zeme. Ļoti jocīgi, un ne visai forši, kā būtu mazliet par daudz ierāvusi. Pēc atpūtas kafejnīcā, kamēr Arturs mēģināja atrast vīriešu tualeti, mēs meitenes bijām veiksmīgi:
a) paēdušas laungadu
b) izlējušas kafiju
c) sagaidījušas Arturu niknu kā pūķi.
Izrādās, vīriešu tualetes neesot nekur. Tā nu mēs devāmies kopā ar Arturu meklēt, līdz ar mokām tiešām atradām un nebeidzām brīnīnīties, cik tie tuneļi sarežģīti un nepārskatāmi – veikals aiz veikala, pagrieziens aiz pagrieziena, bet tik ļoti vajadzīgās telpas atrast nemaz nav tik viegli.
Kad nu visi beidzot bija dabūjuši, ko vēlas, laimīgi lēnām devāmies uz viesnīcas pusi. Vakars bija jau satumsis un spožie Ņujorkas debesskrāpji tā vien vilināja uz skaistu vakara pastaigu. Viesnīca šķita visai tuvu – par ko gan nepaieties kājām? Galu galā tas izvērtās par nasku gājienu pusotras stundas garumā, pēc kuras visi jutās pilnīgi beigti un Arturs paziņoja – viss, ar kājām viņš vairs nekur neiešot.
Gulētejot domāju, ak cik labi, ka rīt jālido uz Lasvegasu. Vismaz nekur nebūs jāiet ar kājām, tieši kā Arturs vēlas. Jo piecas stundas būs jānodirn lidmašīnas krēslā.
