Izveidots 15.08.2007. Pirmā bibliotēka Latvijā, kas izveidojusi savu blogu. Bibliotekāru un lasītāju viedokļi par bibliotēku, grāmatām, e-resursiem u.c. Esam Jelgavā, Loka maģistrālē 17, LV -3004 (http://www.jelgavasbiblioteka.lv/ filiāle), darba laiks: darbdienās (10.00-18.00) un sestdienās (10.00-17.00), katra mēneša pēdējā piektdienā slēgta (Spodrības diena), katra mēneša pēdējā sestdienā grāmatu kavējumus pieņem bez maksas; tālrunis: 63011829, e-pasts: parlielupe@biblioteka.jelgava.lv
This is a blog of a small public library in Jelgava town, Latvia. About our library, books and free internet resources.
Seko līdzi jaunumiem http://twitter.com/Parlielupe
un http://www.draugiem.lv/parlielupe/

2011. gada 29. aprīlis

Meža taka sakopta


Šodien tik skaista diena, ka prieks bija atrasties mežā blakus bibliotēkai un sakopt veselības taku. Talkojām šodien - bibliotēkas Spodrības dienā, jo rītdien lasītāji nāks uz bibliotēku. 

 Mežs bija piedranķēts ar plastmasas un stikla pudelēm, lauskām. Visu, kas lieks, metuši grāvī. Labi, ka Dacei bija gumijas zābaki, varēja droši kāpt ūdenī un izzvejot pudeles un skārdenes. 

Sakopām meža taku, bērnu rotaļu laukumu. Arī satiktais divgadīgais mazulis ar mammu nedaudz palīdzēja:) Tagad ir patīkami mežam un mums pašām.













2011. gada 23. aprīlis

Pārlielupes bibliotēkā lego klucīši

Pārlielupes bibliotēkas apmeklētājiem nu ir iespēja radoši izpausties, izmantojot jaunu rotāļlietu - lego klucīšus. Bibliotekāru salidojuma dalībniece Olga Spirta, Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas BIS Alise administratore, darba karjeru sāka Jelgavas 2.bibliotēkā (Pārlielupes bibliotēkas pirmais nosaukums) bērnu nodaļā, tāpēc viņa ļoti vēlējās uzdāvināt bērniem ko šobrīd ļoti noderīgu. Un tiešām, mūsu lasītāji prot novērtēt šādu dāvanu - pašiem izdomāt un uzbūvēt ko sirds kāro. Pirmā tapa māja, pēc tam tornis. Lego klucīši patīk arī mūsu lielajiem lasītājiem:)

2011. gada 21. aprīlis

Ieskats Pārlielupes bibliotēkas vēsturē
















Drosmas  Pētersones atnestā  fotogrāfija, kas uzņemta 90.gadu sākumā, no kreisās puses 1.rindā redzama: Ruta Kaminska (Bērnu bibliotēka), Lūcija Dlohi (kinodirekcija), nenoskaidrota persona, Līna Berga (rajona bibliotēka). No kreisās puses 2.rindā: Elza Mistere (Kultūras nodaļa), Ausma Klausītāja (2.bibliotēka), Aīda Eglāja (Bērnu bibliotēka), Dzidra Grosa (Bērnu bibliotēka), Imants Ozols (2.bibliotēka), Melita Dimsone (grāmatnīca), Biruta Bāliņa (2.bibliotēka), Drosma Pētersone (2.bibliotēka), Žuravska (kinodirekcija). 

Pārlielupes bibliotēka ir tā pati Jelgavas 2.bibliotēka. Tagadējais nosaukums pieņemts 1999.gadā pēc lasītāju ieteikuma. Bibliotēkā pārsvarā ir strādājušas sievietes, taču bijuši arī trīs kungi: Leons Lūriņš, kas vairāk zināms kā dzejnieks Leons Ozols, Imants Ozols un Jānis Sokolovskis. Visi kungi dažādos laikos ir strādājuši arī Jelgavas Zinātniskajā  bibliotēkā.
Salidojuma laikā sarunās ar bijušajiem bibliotekāriem un pēc tam izpētot Jelgavas zonālā arhīva materiālus, ir noskaidroti  un precizēti bibliotēkas vadītāju uzvārdi un viņu darba gadi. Bibliotēkai  62 pastāvēšanas gados ir bijuši 11 vadītāji.
Bibliotēkai ir divi vēsturiski datumi: dibināšanas datums un atvēršanas datums. Bibliotēkas dibināšanas datums ir 1948.gada 1.oktobris, jo tad darbā tika pieņemta pirmā bibliotēkas vadītāja Ilga Kļava. Viņas alga bija noteikta 475 rubļi mēnesī līdz brīdim, kamēr bibliotēka uzsāks darboties, veicot visus priekšdarbus, kā grāmatu iegādi un apstrādi. Ilga Kļava cītīgi brauca uz Rīgu uz Bibliotēku kolektoru pēc jaunām grāmatām, vāca grāmatu dāvinājumus, iekārtoja bibliotēku un tikai 1949.gada aprīļa sākumā, kā raksta tā laika prese- „Zemgales Komunists”, bibliotēka ar gandrīz 2000 grāmatām sāka apkalpot lasītājus.
Ilga Kļava ilgstoši strādāja viena, veicot visus darbus, tai skaitā kurinot krāsnis, mazgājot telpas. Tikai 1949.gada 15.augustā bibliotēka tika pie otra darbinieka- apkopējas Antonijas Gromoļevas.
2. vadītāja Doroteja Oberste  strādāja no  1949.gada 1.oktobra  līdz 1952.gada 1.oktobrim. 3.vadītāja  Līvija Mežavilka  nostrādāja divus gadus. 4. vadītāja- Ārija Brauna/Jēkabsone  arī nostrādāja  divus gadus. 5.vadītāja Liliana Jansone  darbu uzsāka 1955.g. 21.februārī.  Līdz pat 1956.g. 30.jūnijam – tātad astoņus gadus bibliotēkā strādāja tikai bibliotēkas vadītāja un apkopēja.
Vēsturisks datums  ir 1956.g. 1. jūlijs, jo bibliotēkai ir jauna štata vieta. Par pirmo bibliotekāri pieņēma Elgu Šulcu. Līdz ar to varēja vairāk izvērst lasītāju apkalpošanu.
Ar  1957.g. 28.maiju sākas jauna ēra bibliotēkā, kad pie darba stājās nākamā,  bibliotēkas pastāvēšanas deviņos  gados  jau 6. pēc kārtas bibliotēkas vadītāja Natālija Gercāne /Heimane, visilgāk nostrādājusī vadītāja - 27 gadus- līdz pat 1984.gadam. N.Heimanes laikā bibliotēkas darbs tika nostabilizēts, kadri strādāja ilgstoši, tika mērķtiecīgi  paplašināts darbinieku skaits.
1959.gada 10.novembrī bibliotēkai ir jauna bibliotekāra štata vieta, ko aizpilda Biruta Bāliņa, kas visu mūžu ir nostrādājusi šajā bibliotēkā.
1961.gadā jau strādā 2 bibliotekāri un lasītavas vadītājs. Pirmais lasītavas vadītājs ir Leons Lūriņš, kas bibliotēkā nostrādāja 5 gadus no 1957.gada decembra līdz 1962.gada oktobrim. 1964.gadā jau ir štata vieta- abonementa vadītāja.
Tikai 1971.g.12.martā darbā pieņēma pirmos kurinātājus Verigo Staņislavu un Husko Ļubovu ar algu 62.50 rbļ. Bibliotēkas krāsnis kurināja ar malku un oglēm. Līdz tam šis darbs bija jāveic apkopējai.
 1971.gadā ir izveidota nodaļa darbam ar bērniem un par pirmo bērnu nodaļas vadītāju 1971.gada 15.aprīlī ieceļ bibliotekāri Ripu Viju. 
Tad iestājas bibliotēkas vadītāju četrgades laiks. 7.vadītāja Inta Brantevica (1984.- 1988.)  8.vadītājs  Imants Ozols (1988-1993.),  9.vadītāja Edīte Vēja (1993-1997).  10.vadītāja Aelita Kalniņa/Ramane lauza šo tradīciju un par vadītāju nostrādāja 9 gadus no 1997.gada līdz 2006.gada beigām. 2007.gada 1.jūnijā darbu sāka 11.vadītāja Veneranda Godmane, kurai arī šajā postenī drīz paliks 4 gadi.
Salidojumā vissenākā kolēģe, bijusī Bērnu nodaļas vadītāja Drosma Pētersone nostrādāja bibliotēkā 20 gadus no 1973.gada līdz 1993.gadam. Viņa pazina trīs bibliotēku vadītājus. Drosma ar siltumu atcerējās Birutu Bāliņu, kas mīlējusi bērnus un puķes. Biruta Bāliņa, Natālija Heimane un Drosma Pētersone  ir visilgāk nostrādājušās darbinieces visā bibliotēkas vēsturē.
Bibliotēka divas reizes ir mainījusi telpas. Līdz pat 1996.gadam tā atradās Rīgas iela 20a, bet kopš 1996.gada 21.oktobra,nu jau 15 gadus- Loka maģistrālē 17. Tagadējās telpas ir par 100 kvm plašākas. 2003.gada 1.decembrī  bibliotēka ir reģistrēta bibliotēku reģistrā. 2007.g. 14. februārī  tā ir akreditēta kā vietējas nozīmes bibliotēka. Jau 2012.gadā sagaidāma atkārtota akreditācija.

2011. gada 10. aprīlis

Bibliotekāri salido Pārlielupes bibliotēkā

Pārlielupes bibliotēka (toreiz Jelgavas 2.bibliotēka) lasītājiem durvis vēra pirms 62 gadiem 1949.gada aprīlī. Bibliotēka ir stipri mainījusies. Interneta pakalpojumi pieejami jau desmit gadus. Tiesa, tikai pēdējie trīs gadi tie ir bez maksas, ko nodrošina Vislatvijas projekts "Trešais tēva dēls", apgādājot ar datoriem un interneta pieslēgumu. Tātad iemeslu kopā būšanai mums netrūka. Bibliotekāru atmiņas, stāsti lieti noderēs bibliotēkas attīstības vēstures izpētē. Tas bija pirmais, bet, cerams, ne pēdējais salidojums. Ieskaties salidojuma mirkļos:)

Drosma Pētersone atceras bibliotēku

Pārlielupes bibliotēkas bijušie un esošie darbinieki 9.aprīlī salidojumā atjaunoja pazīšanos, dzīvi diskutēja un dalījās atmiņās. Ļoti kolorītas bija vecākās kolēģes Drosmas Pētersones atmiņas. Viņa bibliotēkā nostrādāja 20 gadus un daudzus darbiniekus un bibliotēkas vadītājus pazina. Bibliotēkas vēstures apkopošanai tas ir ļoti nozīmīgi. Esam iemūžinājuši viņas atmiņas par pirmo darba dienu.

2011. gada 8. aprīlis

Mana bibliotēka bērnu acīm




Tuvojoties bibliotēku nedēļai, esam izlikušas apskatei bērnu zīmējumus
" Mana bibliotēka".

Bibliotēka "Pārlielupe" atrodas ļoti tuvu pirmsskolas iestādei "Pīlādzītis", tāpēc dažas grupiņas pie mums atnāk vairākkārt, gan ekskursijā, gan apskatīt kādu izstādi. Viena bērnu grupiņa pēc bibliotēkas apmeklēšanas, aizejot atpakaļ uz "dārziņu", uzzīmēja bibliotēku savā skatījumā. Katram zīmētājam iespaids par bibliotēku saistījās ar kaut ko citu- vienam ar grāmatām un grāmatu plauktiem, otram ar televizoru, kuram nav signāla, bet dažiem ar ceļu līdz bibliotēkai
.

2011. gada 6. aprīlis

Dabas skaistums fotogrāfijās

Kopš vakardienas Pārlielupes bibliotēkā ir apskatāma brīnišķīga dabas gleznu fotoizstāde. Šo skaisto fotogrāfiju autors ir Andijs Kaltigins, kurš ikdienā ir jauno autovadītāju un motociklistu instruktors. "Pārlielupes " bibliotēkā šī jau būs otrā A.Kaltigina fotoizstāde (pirmā bija pirms dažiem gadiem). A.Kaltigina personālizstādes ir bijušas skatāmas arī citur - Slampes skolā, Zaļenieku kultūras namā, Piņķu mūzikas skolā un Dobeles novadpētniecības muzejā.

2011. gada 5. aprīlis

Internetā apskati Pārlielupes bibliotēkas izstādi

Visiem, kas nevar atnākt uz bibliotēku apskatīt Leokādijas Rinkūnas izstādi, tagad ir iespēja to izdarīt internetā portālā Novaja.lv, kur ir gan jaukas 16 fotogrāfijas, gan raksts.

2011. gada 30. marts

Daudz jaunu grāmatu

Pārlielupes bibliotēka nupat saņēmusi daudz dāvinājumu, tai skaitā arī no Rīgas Centrālās bibliotēkas. Iepirktas arī jaunākās grāmatas, nupat krājums papildināts ar 26 interesantām grāmatām. Studentiem vairākas noderīgas grāmatas par finansēm, ekonomiku un psihoģiju, bet rokdarbniecēm par pērlīšu rotu veidošanu un adīšanu. Jaunāko grāmatu sarakstu izpēti tabulā pa labi:) Protams, krīzi jūtam arī mēs, tomēr reizi mēnesī bibliotēkā nonāk arī virkne jauno grāmatu. Arvien vairāk mūsu lasītāji izmanto Jelgavas publisko biblotēku vienoto krājumu. Katra bibliotēka savu krājumu veido nedaudz savādāku, atbilstoši savu lasītāju vajadzībām.

2011. gada 29. marts

Lasītāju darbu izstāde Lieldienu noskaņās





















Dabā jaušams pavasaris, tuvojas Lieldienas. Arī jaunajā Pārlielupes bibliotēkas lasītāju veidotajā izstādē ir jūtamas šīs noskaņas. Izstādes autore Rinkūna Leokādija piedāvā krāsu prieku Lieldienas toņos. Viņa daudz pūlējusies apzīmējot pudeles, veidojot eņģeļus un Lieldienu kompozīcijas. Lasītāja saka, ka šī darbošanās viņu pasargā no depresijas un dod dzīvesprieku.

Nāc uzņemt savu prieka devu arī tu! Izstāde bibliotēkā apskatāma līdz aprīļa beigām.



2011. gada 24. marts

Pārlielupes bibliotēkas darbinieku salidojums 9.aprīlī

Aicinām visus, kas strādājuši Pārlielupes bibliotēkā, uz darbinieku salidojumu 9.aprīlī pl. 12.00 bibliotēkas telpās Loka maģistrālē 17, līdzi ņemot interesantas atmiņas, fotogrāfijas un savus kolēģus. Vēlams līdzdalību salidojumā apstiprināt pa tel. 63011829 vai 26403314.

Pl. 15.00 salidojuma dalībniekiem, kā arī jebkuram bibliotēkas apmeklētājam būs iespēja uzzināt par bibliotēkas lasītāju Maijas un Artura ceļojuma iespaidiem Ņujorkā, Lasvegasā, Vašingtonā un Lielajā Kanjonā. Būs daudz fotoattēlu un filma par Lielo kanjonu.

Pārlielupes bibliotēka dibināta 1948.gadā kā Jelgavas 2.bibliotēka. Šogad Pārlielupes bibliotēkai aprit 62 gadi. No tiem 47 gadus bibliotēka atradās Rīgas ielā 20a (tagad tur ir Freibi veikals, iepretim veikalam Maxima), bet jau 15 gadus kopš 1996.gada bibliotēkas adrese ir Loka maģistrālē 17.

Pārlielupes bibliotēka ir mūsdienīgs informācijas un komunikācijas centrs, kas piedāvā lasīšanai uz vietas vai mājās grāmatas, žurnālus, laikrakstus, filmas, kā arī faksa/telefona pakalpojumus, bezmaksas stacionāro un bezvadu internetu, elektronisko krājuma katalogu, e-paraksta pieteikuma apstiprināšanu, bibliotēkas blogu, vairākas pilntekstu datu bāzes, dokumentu kopēšanu, melnbalto un krāsu izdruku, interneta ābeces apmācību, informācijas meklēšanas apmācību e-katalogā un internetā, konsultācijas un praktisku palīdzību informācijas noskaidrošanā.

Veneranda Godmane, bibliotēkas vadītāja kopš 2007.gada

2011. gada 22. marts

Pāri lielajam dīķim. 2.daļa

Divi balti pārsteigumi

Rīts pienāk ar apmākušos laiku un vismaz 5cm biezu sniega kārtu, no kuras vēl vakar nebija ne miņas. Nebija jau gluži tā, ka laika prognozes mums nebija zināmas, un tomēr – sirds sauc pēc pavasara un mūsos ir ielīdusi iedoma, ka Amerikā šajā laikā pavasarim ir vienkārši jābūt. Protams, tikai dienvidos :) Ņujorka laikam tomēr skaitās pie ziemeļu štatiem.

Šī ir viena no retajām viesnīcām mūsu ceļojuma laikā, kurā iekļautas brokastis. Kontinentālās, kas parasti nozīmē grauzdiņus ar džemu un kafiju. Taču pirmais brokastu rīts kopējā ēdamzālītē atnes pārsteigumu – ledusskapī glītos balta fajansa trauciņos salikts gardumgards biezpiens!! Samaisi ar krējumu un loki iekšā – tikpat kā mājās. Kāpēc man likās, ka biezpiens ir tāda kā mūsu nacionālā lietiņa?

Ne visas lietas ir pašas par sevi saprotamas

Pirmajā rītā saskaramies arī ar mūsu pirmo praktisko problēmu – kā uzlādēsim 4 telefonus, 1 video kameru un darbināsim matu fēnu? Ne sienā caurumi pareizie, ne strāvas stiprums (ASV ir 110 V). Protams, bijām informēti par šādu lietu, taču paļāvāmies, ka lidostā būs 1001 veids visādu pārveidotāju. Bija, tikai ne tādi kā vajag :) Izsviedām 25 dolārus par galīgi nepareizu verķi, kuru beigu galā uzdāvinājām viesnīcai. Nu nevedīsi līdzi bezvērtīgu pusķieģeli.

Tā nu mūsu pirmais gājiens Ņujorkas ielās bija mērķēts uz tuvāko elektropreču veikalu, kur dabūjām gan pārveidotājus štepseļiem, gan nopirkām jaunu amerikāņu matu fēnu, jo secinājām, ka tik lielam cilvēku baram ar tik daudzām elektrību ēdošām iekārtām ar 2 pārveidotājiem, ko varējām sadabūt, būs pa īsu.

Kur satiekas visas Ņujorkas ugunis

Pirmais lielais apskates objekts ir Taimskvērs. Dienā tas, protams, izskatās pilnīgi savādāks, nekā tumsā, un tomēr iespaidīgi. Visās malās ņirb TV ekrāni, kustīgas reklāmas, skrejošas uzrakstu rindas, neons, uguņi, lampiņas. Šajā raibumā varētu uzspēlēt spēli „Atrodi konkrētu izkārtni!”. Nu nav iespējams tajā raibumā atrast neko! Šajā ziņā izdaru pirmo secinājumu par Ņujorku – izņemot varbūt Taimskvēru, kur šo ārprātu var uzskatīt par īpašu stilu, visur citur uz ielām valda izkārtņu haoss. Rīgā neko tādu nevarētu iedomāties – klāt būtu kaut kāda institūcija, kas prasītu gaumīgi un literāri visu saskaņot. Bet te ir Amerika un Amerikā visu pārspīlēt ir gluži normāla lieta.

Kā nepiesalt pie krēsla?

Pirmais lielais pasākums, ko izbaudām Ņujorkā, ir pilsētas apskates autobuss. Nopirkām divu dienu biļeti, kas sevī ietver vairākus pasākumus (2 dažādi autobusa maršruti pa Manhetenu, viens uz Bruklinu, viens nakts brauciens pa Manhetenu, kuģītis pa Hudzonas upi, skatu laukuma apmeklējums uz Rokfellera centra jumta un viens no muzejiem).

Tā kā diena nav ne saulaina, ne silta, pirmais brauciens izvēršas par izturības pārbaudi. Pilsēta ir lieliska un no redzētā nevar vien beigt brīnīties, bet nu tas aukstums! Brauciens ir 2 stundas garš un otrajā pusē sāk kļūt pavisam traki. Sēžam otrajā stāvā, plāna stikla jumta piesegti, bez apkures. Garām aizslīd lielie debesskrāpji, kuros par 25 miljoniem dolāru dzīvokļus sapirkuši tādi Holivudas stāri kā Denzels Vašingtons, Centrālparks, kas piesnidzis nemaz neatgādinātu Centrālparku, ja vien pa to neskrietu sportiskie ņujorkieši, slaveni muzeji un slavenas iestādes, bet mūsu domās sākt jau iezagties doma par siltu tēju. Ko, protams, ar uzviju kompensējam tūres beigās :)

Dubls Nr.2 – kuģītis

Pēc pusdienām, kārtīgi iestiprinājušies, esam atkal apbruņojušies ar dūšu tālākiem Ņujorkas iekarojumiem, tādēļ apņēmīgi dodamies uz upes krastu, lai sēstos iekšā kuģītī. Tā kā ziemas sezonā šis kuģītis nekursē gluži katru dienu, šī ir mūsu vienīgā iespēja uz to pagūt. Rinda ir briesmīgi gara un caurvējš mūsos atkal ieperina bažas – vai uz kuģīša atkal salsim?

Tomēr viss ir godam – kuģīša iekštelpas ir labi izkurinātas un kad esam kādu brīdi pasildījušies, atkal drosmīgi metamies uz vaļējā klāja, lai vēja pluinīti baudītu majestātiskos debesskrāpjus no ūdens puses.

Viens no brauciena kulminācijas brīžiem ir Brīvības statujas aplūkošana no visai neliela attāluma. Un te nu sagruva viens no maniem greizajiem priekštatiem – par stauju, un par Ņujorkas ģeogrāfiju kā tādu. Filmu iespaidā biju iedomājusies, ka zaļā lēdija ir ārkārtīgi milzīga augumā un slaida. Bet tas, ko redzēju, bija ne viesai liela auguma, paresna dāma. Nu, amerikāniete tomēr :) Mūsu Milda viņai blakus izskatītos kā Keita Mosa! Turklāt biju iedomājusies, ka statuja ir novietota kaut kur pašā priekšā pie pašas Manhetenas krastiem. Īstenībā sala, uz kuras ir statuja, atrodas visai patālu un ne gluži tur, kur iedomājos. Tā lūk, neticiet Holivudas kino! :)

(p.s. vēlāk noskaidroju, ka amerikāņu brīvības statuja no pakājes līdz augšai ir tikai 2 reizes augstāka par mūsu brīvības pieminekli un pati zaļā bronzas statuja bez pamatnes ir apmēram mūsu Mildas lielumā)

Otrs skaistākais brīdis bija brauciens zem tiltiem. Biju pārsteigta, ka slavenais Bruklinas pēc izskata ļoti līdzinās Manhetenas tiltam, kurš atrodas blakus. Atšķiras vien celtniecībā izmantotais materiāls. Izrādās, tiltu ir uzcēlusi sieviete, kas tiem laikiem (19.gs.beigas) vispār bija kaut kas neaptverams.

Kuģīša brauciens noslēdzās sešos vakarā, kad sāka jau satumst un mūsu acīm pavērās pavisam cita Ņujorka – kā krāšņiem uguņiem nosēta stikla klinšu ieleja. Bet ko nu tur daudz brīnīties – aši ko kājas nes devāmies uz nākamo autobusu – vakara reisu, lai izbaudītu nakts ugunis lieliska gida pavadībā.

Pastkartīšu pilsēta

Vakara brauciens izvērtās par vienu no skaistākamjiem un neaizmirstamākajiem pasākumiem Amerikā. Pa dienu Manhetenai ir pavisam cits raksturs nekā naktī. Vakarā šķiet, ka esi ieradies pavisam citā pilsētā. Ēkas, kas dienas laikā bija drūmas un pelēkas, naktī iezaigojas tūkstoš priecīgās lampiņās. Un ielas, kas dienā bija gaišas un mīlīgas, dažviet kļūst baisas un pilnas aizdomīgu ēnu. Bet, kā mums paskaidroja gids, noziedzības līmenis pilsētā neesot liels un tas esot krietni krities pēdējos 20 gados, kad, piemēram, pēc tumsas iestāšanās Hārlemā (melno rajons Ņujorkā) baltajam cilvēkam bija labāk kāju nespert. Un tiešām – uz ielām bieži var sastapt policistus, kas uzmana sabiedrisko kārtību.

Mūsu gids, kārns vīrs ar pliku pakausi, izrādījās lielisks stāstnieks. Par ikvienu pilsētas stūri viņam bija kāds stāstāmgabals. Piemēram, slavenais Empire state building, kurš tika uzbūvēts Lielās depresijas laikā 30-tajos gados un 40 gadus bija pasaules augstākā ēka, iesākumā ilgstoši stāvēja tukšs, ēka gandrīz nobankrotēja. Pilsētnieki to iesauca par Empty state building un lai neizskatītos tik drūmi, ik vakaru speciāli tika iedegtas gaismas logos, lai izskatītos, ka ēka ir apdzīvota. Mūsdienās ēkas augšgals tiek skaisti izgaismots atbilstoši sezonai un svētku reizēm. Mēs ēku redzējām gan viscaur baltu, gan balti zili sarkani rotātu. Bet pats trakākais stāsts ir par kādu dāmu, kas šajā ēkā izdzīvoja pēc baismīgas krišanas ar liftu, ko 1945.gadā izraisīja kādas nelielas lidmašīnas ietriekšanās ēkas augšstāvos biezas miglas dēļ. Lifta trose pārtrūka tādā veidā, kā tā kļuva par tādu kā gumiju – no 75 stāvu augstuma lifta kabīne vairākas reizes tika nogrūsta zemē un atkal uzmesta augšā, līdz tā beigās apstājās. Tagad šī sieviete ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā kā cilvēks, kurš izdzīvojis vislielākajā lifta kritienā.

Pēc brauciena ar prieku atstājām gidam dzeramnaudu un devāmies atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam apmaldoties ar Ņujorkas metro. Kādā momentā pazemes vilciens vienkārši izdomāja mainīt kursu. Tikai pāris pieturas nobraukuši secinājām, ka esam atbraukuši pilnīgi nepareizi. Es jau skaļi paziņoju, ka ar metro Ņujorkā vairs nebraukšu – sistēma ir murgaina un cauri! Tobrīd gan man nebija ne jausmas, ka metro nāksies izmantot krietni daudz un ka ceļojuma beigās mēs orientēsimies ceļu un metro kartēs gluži vai kā profesionāļi.











Pirmais rīts Ņujorkā mūs sagaida ar sniega kupenām











Baltā pasaka











Taimskvērā











Zili stikli, zaļi ledi











Pa ceļam uz Empire state building











Pa šo celtni senos laikos rāpās Karalis Kongs









Sasildīšanās kuģītī









Tikai Ņujorka nekad neguļ :)







Te nu mēs esam - es un daiļā amerikāniete









Slavenais Bruklinas tilts...









... un blakus esošais Manhetenas tilts. Copy paste?









Gabaliņš iz Ņujorkas dienas laikā...









... un tas pats pilsētai satumstot. Abrakadabra!

2011. gada 14. marts

Pāri lielajam dīķim. 1.daļa

Nu jau nedēļa apkārt, kā esmu atpakaļ uz Latvijas zemes un pat šķiet, ka nekur prom neesmu bijusi. Par to liecina vien vēl neizgulētais miegs, 2000 bilžu, pilnais drēbju skapis un tukšais bankas konts :)

Sapņot par ceļojumu uz Ameriku sāku pirms 2 gadiem, kad bija tikai liela gribēšana, bet maza varēšana. Ne naudas, ne kompānijas ar ko braukt, jo it visiem apkārt naudas grūtības, valstī krīze, risks zaudēt darbu vai jau piemeklējis bezdarbs – nu kāda tur amerika?!

Taču gudri vīri saka, ka labās domas jālaiž debesīs un debesis tev atsūtīs tieši to, ko vēlies. Tikai jāvēlas cieši, jāmeklē iespēja un jātur acis un ausis vaļā. Es izskatīju bezgala daudz interneta lapas, veidojot vēlamos ceļojuma maršrutus, pētot viesnīcu un aviobiļešu cenas un uz austiņām klausījos kantrī mūziku, domās traucoties ar auto pa klusiem amerikāņu lauku lielceļiem. Iespēju vēl nebija. Bet es zināju, ka tur būšu, un drīz. Tā pagāja gads.

Te pēkšņi karstā jūlija dienā no tūrisma aģentūras saņēmu komerciāla rakstura īsziņu. Vispār man nepatīk šitādas lietiņas, bet šis bija KAUT KAS. Avio biļete uz ASV tup-atpakaļ par nepilniem 180 Ls ar visiem nodokļiem. Gluži vai par velti! Manī iezvanījās trauksmes zvani. Momentā zvanīju uz aģentūru – jā, ir tāds piedāvājums. Momentā apzvanīju visus, ar ko teorētiskā plāksnē biju runājusi par ceļojumu. Laika, lai izlemtu, bija ārkārtīgi maz. Un par brīnumu viņi visi teica – JĀ!!!

Tajā brīdī es vēl nespēju aptvert, jo līdz braukšanai bija jāgaida pusgads. Bet laiks paskrēja un 19.februāra vakarā somas bija sakrāmētas. Maksimāli mazas, protams, jo bija paredzēts arī kārtīgs šopings :)

Tu guli?

Pēdējais vakars pirms izlidošanas tāds satraukts. Vai viss ielikts somās? Vai pase ir? (pārbaudīju 32 reizes) Vai atļauja iebraukt ASV ir? (pābaudīju tikpat daudz reizes). Taksometrs izsaukts jau vakarā, lai no rīta agri ir jau klāt. Taču miegs nenāk. Grozos, grozos pa gultu, skaitu aitas un pie sevis pukojos, ka pirms tik gara lidojuma nebūšu normāli izgulējusies. Ap trijiem naktī no otra istabas gala dzirdu Artura balsi:

tu guli?

Tramvajs

No rīta viss veiksmīgi – aizbraucam uz lidostu, piereģistrējamies, izejam drošības kontroli, nododam mazītiņo bagāžu un visi četri – es, Arturs, Gunita un Eva, braši dodamies uz lidmašīnu. Pirmā pietura ir Kijeva, jo lidojam caur Ukrainu.

Tam, ko ieraugām, neesam gatavi. Lidmašīna izskatās mazāka par tramvaju – gar vienu logu rindu pa 2 krēsli, gar otru 1, bet griesti ir tik zemi, ka Arturs nevar izslieties taisni, neapsitot pakausi. Pametu acis sāņus – tur maliņā saliecies stāv stjuarts. Arī tā pati problēma. Nezinu – smieties vai raudāt. Te nu bija 180 lati! BET – lidmašīna gods godam līgani pacēlās un nolaidās, un salonā bija arī salīdzinoši kluss. Nodomāju – cepuri nost, mazais gaisa tramvaj, tev nav ne vainas! Sviestmaize arī bija gana baudāma. Iesākums labs. Bet odziņai – lidojām vienā reisā ar maestro Raimondu Paulu un viņa kundzi. Kijevā viņus sagaidīja VIP busiņš, bet mēs visi pārējie draudzīgi ieripojām parastajā lidostas autobusā.

Padomju republika

Kijeva mūs sagaidīja ar divām muitas un drošības kontrolēm. Tranzīta lidojumu zālē izstāvējām garumgaru rindu uz pirmajiem vārtiem un štampogu pasē, bet 50 metrus tālāk tieši pirms iekāpšanas Ņujorkas reisā – atkal viss tas pats – somas, apavi, jostas, pulksteņi, mēteļi – viss atkal jāvelk nost un jālaiž caur skeneri, un vēl viena pases kontrole. Laikam Amerika Ukrainai diez ko neuzticas.

Diena, kas nekad nebeidzas

Beidzot tiekam uz lidmašīnas klāja. Tik lielā vēl neesmu lidojusi, 300 pasažieru. Vienā rindā ir 7 krēsli un ir vairākas savstarpēji nodalītas zāles. Katras zāles priekšgalā ir televizors un katram ir austiņas, ko uzlikt, ja vēlies dzirdēt filmai skaņu. Manai gan skan tikai viena auss, bet tas nebojā kopējo noskaņojumu. Aiz loga mūžīga diena, jo izlidojam no rīta un lidojam uz rietumiem – tātad skrienam līdzi saulei. Bet ko īsti sadarīt 10 stundas uz borta?

Melnie dzenīši

Kājas piepampušas neskatoties uz novilktajiem apaviem. It kā vietas pietiek, bet īsti ērti tomēr nav. Izklaidi zināmā mērā nodrošina apkārtējo vērošana. Kāds lasa, kāds guļ, vietām cilvēki sanākuši kopā bariņos un sit klaču. Tur jautrība sit augstu vilni. Mēs esam izdalīti pa atsevišķām zālēm, pa 2 kopā. Tātad jāiztiek pašiem ar sevi. Un tad es viņus ieraugu – melnos dzenīšus, kā Arturs viņus iesauca. Mūsu reisā bija diezgan daudz konservatīvu ebreju, kas tērpušies melnos tērpos, kipās un sarullētām matu sprogām gar deniņiem plīvojot, pa kaktiem saslēpušies monotoni klanījās, murminot lūgšanas, veroties mazītiņās melnās grāmatiņās. Man nav iebildumu pret viņiem, bet, godīgi sakot, šajā kontekstā izskatījos komiski :) Es sajutos kā bērnībā, kad mamma uz ielas neļāva nekautri blenzt, bet vienalga – ar vienu aci kaut pa mazu spraugu - tāpat gribās redzēt! Laipni lūdzam kosmopolītiskajā Amerikā!

Ar imigrācijas dienestu jokot nedrīkst

Ņujorka mūs sagaidīja ar brīnišķīgu, skaidru laiku. Bija vēlīna pēcpusdiena, laukā mazliet virs nulles. Taču pirmo prieku mazliet apslāpēja garā rinda uz imigrācijas dienesta kontroli. Pusotra stunda. Tomēr pēc tik ilgas sēdēšanas tā bija laba pārmaiņa.

Ikvienu iebraucēju štatos nopietna izskata imigrācijas dienesta darbinieks iztaujā: - kāds ir jūsu brauciena mērķis, cik ilgi paliksiet Amerikā, ko darīsiet, kur dzīvosiet, kur tu strādā un par ko, utt. Jokot nav vēlams, jo no šī cilvēka atkarīgs, vai tiksi ielaists valstī. Taču izskatās, ka laiž iekšā praktiski visus, kas izskatās normāli, procedūra ir ātra, vēl tikai muitas kontrole un viss – esam brīvi staigāt pa Amerikas zemi, kur deguns rāda.

Pirmās Ņujorkas ugunis

Pirmos iespaidus gūstam, braucot ar taxi uz Ņujorkas centru. Aprēķinājām, ka 4 cilvēkiem ar sabiedrisko transportu uz svešu pilsētu no lidostas kulties nav vērts. Šim pasākumam ziedojām savus 70 dolārus par pusstundas braucienu. Taksometru cena veidojas no fiksētas cenas 45 USD + maksa par maksas ceļiem (Ņujorkā ir maksas ceļi, tilti un tuneļi) + visādas sīkas maksiņas - par bagāžu, par gaidīšanu utt utt. Un protams – visur ir jādod vismaz 10% dzeramnauda. Tā tā naudiņa salasās. Bet nieks par to! Mēs izbaudām debesskrāpju un tiltu gaismiņas uz nu jau naksnīgo debesu fona. Šķiet tik nereāli un tik skaisti!

Kur mēs esam?

Brauciens cauri spožajām, uguņu un neona pielietajām ielām beidzas kādā patumšā ielā, kuras malās slejas drūmas tumšu ķieģeļu ēkas. Nav neviena uzraksta, kas vēstītu, ka esam atbraukuši uz Sanctuary Guest Suites dzīvokļu tipa viesnīcu, par ko mums piedzietātas slavas dziesmas pilnas ausis. Kur mēs esam?

Bažīgi izkrāmējam mantas, adrese, šķiet, ir īstā, un taksis nozūd aiz stūra. Zvanu viesnīcai – jā, šī ir īstā vieta. Tiekam ielaisti un beidzot mēs pēc fotogrāfijām atpazīstam šo vietu. Nu tad beidzot esam klāt! Numuriņš ir lielisks – 2 gaumīgi iekārtotas istabas ar pilnīgi aprīkotu virtuvi un vannas istabu. Šeit pavadīsim pirmās 2 dienas, lai pēc tam dotos tālāk uz Lasvegasu.

Kā lai sevi piemāna?

Beidzot nogurums ņem virsroku un, izpakojuši mantas, lienam zem segas. Tikai – Latvijā šajā laikā vēl ir diena. Kā sevi lai piemāna un pierunā pagulēt? Pēc nemierīgas nakts agri esam augšā. Kurš jau četros (pēc Ņujorkas laika), kurš sešos, bet ir skaidrs viens – pa nakti ir uzsnigusi pamatīga sniega kārta un mums ir stingri jāpārdomā, ko vilkt mugurā, lai nenosaltu.









Viss vēl tikai priekšā - gaidot Rīgas lidostā









Arturs iemēģina Ņujorkas gultu mīkstumu











Mūs sagaida tukšs ledusskapis











Ikviens kaktiņš jaunajā miteklī tiek kārtīgi izpētīts











Pielaikots tiek arī skapis. Amerikas bubuļiem tur patiktu (nevienu gan nesatikām)

Bloga autori iepazīst Ameriku

Pārlielupes bibliotēkas bloga autori Arturs un Maija kopā ar draugiem divas nedēļas pavadīja atvaļinājumu ASV, apskatot Ņujorku, Lasvegasu, Lielo kanjonu un Vašingtonu. Viņi izmantoja visus transporta veidus: lidmašīnu, autobusu, kuģi, metro, īrētu mašīnu. ASV ir liela un kontrastu pilna zeme. No Ņujorkas uz Lasvegasu viņi lidoja 5 stundas, no Lasvegasas uz Vašingtonu lidoja 4 stundas. No Lasvegasas uz Lielo kanjonu 400 km uz turieni un 400 km atpakaļ brauca ar amerikāņu 2010. gada izlaiduma mašīnu. Redzēts ļoti daudz, iespaidu un emociju, pacilātības un iedvesmas bija daudz. Tagad, kad domas un jūtas mazliet piezemējušās, Maija solās blogā uzrakstīt dziļākos iespaidus un svarīgākās atziņas.

Amerika ir kā sapņu zeme, uz kurieni katram gribētos nokļūt. Arturam un Maijai tas izdevās. Tiesa, zeme ir pārāk liela, lai vienā reizē to iepazītu pilnībā, taču abiem ir skaidrs- lai cik labi, skaisti un krāšņi būtu tur, savās mājās ir daudz labāk, jo te taču ir mājas.

Maija saka, ka labprāt dzīvotu Vašingtonā, jo tā ir salīdzinoši klusa, ļoti sakopta ar eiropietim saprotamu vidi un daudziem valsts muzejiem, kas bez maksas pieejami publikai. Bet strādāt gan viņa gribētu Ņujorkā, jo tā ir dinamiska, milzu iespēju zeme, kur viss var piepildīties. Bijis jauki satikt baltiešus- lietuviešus nekurienes viducī – kanjona tuksnešos.

Savukārt Arturs saka: „Pietiek milzīgās un pārdrūzmētās Ņujorkas ar saviem debesskrāpjiem un nacionālajiem brīnumiem, Lasvegasas palmu un žilbinošo gaismas šovu pārdabiskās izrādes, Vašingtonas majestātiskuma dvašas un ASV dabas skaistuma. Lai cik spīdīgas un vizuļojošas būtu visas šīs uguntiņas un cikkārt tas pārspētu esošo Latvijā, tomēr nekur nav tik labi kā mājās”.
Turpinājums sekos:)

2011. gada 5. marts

E-prasmju nedēļā internetu apgūst 80 gados

Pārlielupes bibliotēkas norisēm e-prasmju nedēļā līdzi sekoja divi Jelgavas laikraksti: "Zemgales Ziņas" un Novaja gazeta" Visu iecerēto paveicām, klāt bonusā vēl datora dāvinājums un divu lasītāju brīnišķīgu darbu izstāde, ko var visu mēnesi apskatīt bibliotēkā, kā arī portālā Novaja.lv
Arī "Jelgavas Vēstnesī" atspoguļoti bibliotēkas pasākumi. Mūsu e-prasmju nedēļas zvaigzne ir bibliotēkas čaklākā grāmatu lasītāja Kerolaina (foto no zz.lv), kura saņēma kādas lasītājas dāvināto datoru. Savukārt senioru grupā sasniedzām vietējo rekordu- interneta ābeci mācījās vitāla 80 gadus jauna kundze:)