Kopš vakardienas Pārlielupes bibliotēkā ir apskatāma brīnišķīga dabas gleznu fotoizstāde. Šo skaisto fotogrāfiju autors ir Andijs Kaltigins, kurš ikdienā ir jauno autovadītāju un motociklistu instruktors. "Pārlielupes " bibliotēkā šī jau būs otrā A.Kaltigina fotoizstāde (pirmā bija pirms dažiem gadiem). A.Kaltigina personālizstādes ir bijušas skatāmas arī citur - Slampes skolā, Zaļenieku kultūras namā, Piņķu mūzikas skolā un Dobeles novadpētniecības muzejā.
Rīts pienāk ar apmākušos laiku un vismaz 5cm biezu sniega kārtu, no kuras vēl vakar nebija ne miņas. Nebija jau gluži tā, ka laika prognozes mums nebija zināmas, un tomēr – sirds sauc pēc pavasara un mūsos ir ielīdusi iedoma, ka Amerikā šajā laikā pavasarim ir vienkārši jābūt. Protams, tikai dienvidos :) Ņujorka laikam tomēr skaitās pie ziemeļu štatiem.
Šī ir viena no retajām viesnīcām mūsu ceļojuma laikā, kurā iekļautas brokastis. Kontinentālās, kas parasti nozīmē grauzdiņus ar džemu un kafiju. Taču pirmais brokastu rīts kopējā ēdamzālītē atnes pārsteigumu – ledusskapī glītos balta fajansa trauciņos salikts gardumgards biezpiens!! Samaisi ar krējumu un loki iekšā – tikpat kā mājās. Kāpēc man likās, ka biezpiens ir tāda kā mūsu nacionālā lietiņa?
Ne visas lietas ir pašas par sevi saprotamas
Pirmajā rītā saskaramies arī ar mūsu pirmo praktisko problēmu – kā uzlādēsim 4 telefonus, 1 video kameru un darbināsim matu fēnu? Ne sienā caurumi pareizie, ne strāvas stiprums (ASV ir 110 V). Protams, bijām informēti par šādu lietu, taču paļāvāmies, ka lidostā būs 1001 veids visādu pārveidotāju. Bija, tikai ne tādi kā vajag :) Izsviedām 25 dolārus par galīgi nepareizu verķi, kuru beigu galā uzdāvinājām viesnīcai. Nu nevedīsi līdzi bezvērtīgu pusķieģeli.
Tā nu mūsu pirmais gājiens Ņujorkas ielās bija mērķēts uz tuvāko elektropreču veikalu, kur dabūjām gan pārveidotājus štepseļiem, gan nopirkām jaunu amerikāņu matu fēnu, jo secinājām, ka tik lielam cilvēku baram ar tik daudzām elektrību ēdošām iekārtām ar 2 pārveidotājiem, ko varējām sadabūt, būs pa īsu.
Kur satiekas visas Ņujorkas ugunis
Pirmais lielais apskates objekts ir Taimskvērs. Dienā tas, protams, izskatās pilnīgi savādāks, nekā tumsā, un tomēr iespaidīgi. Visās malās ņirb TV ekrāni, kustīgas reklāmas, skrejošas uzrakstu rindas, neons, uguņi, lampiņas. Šajā raibumā varētu uzspēlēt spēli „Atrodi konkrētu izkārtni!”. Nu nav iespējams tajā raibumā atrast neko! Šajā ziņā izdaru pirmo secinājumu par Ņujorku – izņemot varbūt Taimskvēru, kur šo ārprātu var uzskatīt par īpašu stilu, visur citur uz ielām valda izkārtņu haoss. Rīgā neko tādu nevarētu iedomāties – klāt būtu kaut kāda institūcija, kas prasītu gaumīgi un literāri visu saskaņot. Bet te ir Amerika un Amerikā visu pārspīlēt ir gluži normāla lieta.
Kā nepiesalt pie krēsla?
Pirmais lielais pasākums, ko izbaudām Ņujorkā, ir pilsētas apskates autobuss. Nopirkām divu dienu biļeti, kas sevī ietver vairākus pasākumus (2 dažādi autobusa maršruti pa Manhetenu, viens uz Bruklinu, viens nakts brauciens pa Manhetenu, kuģītis pa Hudzonas upi, skatu laukuma apmeklējums uz Rokfellera centra jumta un viens no muzejiem).
Tā kā diena nav ne saulaina, ne silta, pirmais brauciens izvēršas par izturības pārbaudi. Pilsēta ir lieliska un no redzētā nevar vien beigt brīnīties, bet nu tas aukstums! Brauciens ir 2 stundas garš un otrajā pusē sāk kļūt pavisam traki. Sēžam otrajā stāvā, plāna stikla jumta piesegti, bez apkures. Garām aizslīd lielie debesskrāpji, kuros par 25 miljoniem dolāru dzīvokļus sapirkuši tādi Holivudas stāri kā Denzels Vašingtons, Centrālparks, kas piesnidzis nemaz neatgādinātu Centrālparku, ja vien pa to neskrietu sportiskie ņujorkieši, slaveni muzeji un slavenas iestādes, bet mūsu domās sākt jau iezagties doma par siltu tēju. Ko, protams, ar uzviju kompensējam tūres beigās :)
Dubls Nr.2 – kuģītis
Pēc pusdienām, kārtīgi iestiprinājušies, esam atkal apbruņojušies ar dūšu tālākiem Ņujorkas iekarojumiem, tādēļ apņēmīgi dodamies uz upes krastu, lai sēstos iekšā kuģītī. Tā kā ziemas sezonā šis kuģītis nekursē gluži katru dienu, šī ir mūsu vienīgā iespēja uz to pagūt. Rinda ir briesmīgi gara un caurvējš mūsos atkal ieperina bažas – vai uz kuģīša atkal salsim?
Tomēr viss ir godam – kuģīša iekštelpas ir labi izkurinātas un kad esam kādu brīdi pasildījušies, atkal drosmīgi metamies uz vaļējā klāja, lai vēja pluinīti baudītu majestātiskos debesskrāpjus no ūdens puses.
Viens no brauciena kulminācijas brīžiem ir Brīvības statujas aplūkošana no visai neliela attāluma. Un te nu sagruva viens no maniem greizajiem priekštatiem – par stauju, un par Ņujorkas ģeogrāfiju kā tādu. Filmu iespaidā biju iedomājusies, ka zaļā lēdija ir ārkārtīgi milzīga augumā un slaida. Bet tas, ko redzēju, bija ne viesai liela auguma, paresna dāma. Nu, amerikāniete tomēr :) Mūsu Milda viņai blakus izskatītos kā Keita Mosa! Turklāt biju iedomājusies, ka statuja ir novietota kaut kur pašā priekšā pie pašas Manhetenas krastiem. Īstenībā sala, uz kuras ir statuja, atrodas visai patālu un ne gluži tur, kur iedomājos. Tā lūk, neticiet Holivudas kino! :)
(p.s. vēlāk noskaidroju, ka amerikāņu brīvības statuja no pakājes līdz augšai ir tikai 2 reizes augstāka par mūsu brīvības pieminekli un pati zaļā bronzas statuja bez pamatnes ir apmēram mūsu Mildas lielumā)
Otrs skaistākais brīdis bija brauciens zem tiltiem. Biju pārsteigta, ka slavenais Bruklinas pēc izskata ļoti līdzinās Manhetenas tiltam, kurš atrodas blakus. Atšķiras vien celtniecībā izmantotais materiāls. Izrādās, tiltu ir uzcēlusi sieviete, kas tiem laikiem (19.gs.beigas) vispār bija kaut kas neaptverams.
Kuģīša brauciens noslēdzās sešos vakarā, kad sāka jau satumst un mūsu acīm pavērās pavisam cita Ņujorka – kā krāšņiem uguņiem nosēta stikla klinšu ieleja. Bet ko nu tur daudz brīnīties – aši ko kājas nes devāmies uz nākamo autobusu – vakara reisu, lai izbaudītu nakts ugunis lieliska gida pavadībā.
Pastkartīšu pilsēta
Vakara brauciens izvērtās par vienu no skaistākamjiem un neaizmirstamākajiem pasākumiem Amerikā. Pa dienu Manhetenai ir pavisam cits raksturs nekā naktī. Vakarā šķiet, ka esi ieradies pavisam citā pilsētā. Ēkas, kas dienas laikā bija drūmas un pelēkas, naktī iezaigojas tūkstoš priecīgās lampiņās. Un ielas, kas dienā bija gaišas un mīlīgas, dažviet kļūst baisas un pilnas aizdomīgu ēnu. Bet, kā mums paskaidroja gids, noziedzības līmenis pilsētā neesot liels un tas esot krietni krities pēdējos 20 gados, kad, piemēram, pēc tumsas iestāšanās Hārlemā (melno rajons Ņujorkā) baltajam cilvēkam bija labāk kāju nespert. Un tiešām – uz ielām bieži var sastapt policistus, kas uzmana sabiedrisko kārtību.
Mūsu gids, kārns vīrs ar pliku pakausi, izrādījās lielisks stāstnieks. Par ikvienu pilsētas stūri viņam bija kāds stāstāmgabals. Piemēram, slavenais Empire state building, kurš tika uzbūvēts Lielās depresijas laikā 30-tajos gados un 40 gadus bija pasaules augstākā ēka, iesākumā ilgstoši stāvēja tukšs, ēka gandrīz nobankrotēja. Pilsētnieki to iesauca par Empty state building un lai neizskatītos tik drūmi, ik vakaru speciāli tika iedegtas gaismas logos, lai izskatītos, ka ēka ir apdzīvota. Mūsdienās ēkas augšgals tiek skaisti izgaismots atbilstoši sezonai un svētku reizēm. Mēs ēku redzējām gan viscaur baltu, gan balti zili sarkani rotātu. Bet pats trakākais stāsts ir par kādu dāmu, kas šajā ēkā izdzīvoja pēc baismīgas krišanas ar liftu, ko 1945.gadā izraisīja kādas nelielas lidmašīnas ietriekšanās ēkas augšstāvos biezas miglas dēļ. Lifta trose pārtrūka tādā veidā, kā tā kļuva par tādu kā gumiju – no 75 stāvu augstuma lifta kabīne vairākas reizes tika nogrūsta zemē un atkal uzmesta augšā, līdz tā beigās apstājās. Tagad šī sieviete ierakstīta Ginesa rekordu grāmatā kā cilvēks, kurš izdzīvojis vislielākajā lifta kritienā.
Pēc brauciena ar prieku atstājām gidam dzeramnaudu un devāmies atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam apmaldoties ar Ņujorkas metro. Kādā momentā pazemes vilciens vienkārši izdomāja mainīt kursu. Tikai pāris pieturas nobraukuši secinājām, ka esam atbraukuši pilnīgi nepareizi. Es jau skaļi paziņoju, ka ar metro Ņujorkā vairs nebraukšu – sistēma ir murgaina un cauri! Tobrīd gan man nebija ne jausmas, ka metro nāksies izmantot krietni daudz un ka ceļojuma beigās mēs orientēsimies ceļu un metro kartēs gluži vai kā profesionāļi.
Pirmais rīts Ņujorkā mūs sagaida ar sniega kupenām
Baltā pasaka
Taimskvērā
Zili stikli, zaļi ledi
Pa ceļam uz Empire state building
Pa šo celtni senos laikos rāpās Karalis Kongs
Sasildīšanās kuģītī
Tikai Ņujorka nekad neguļ :)
Te nu mēs esam - es un daiļā amerikāniete
Slavenais Bruklinas tilts...
... un blakus esošais Manhetenas tilts. Copy paste?
Gabaliņš iz Ņujorkas dienas laikā...
... un tas pats pilsētai satumstot. Abrakadabra!
Sapņot par ceļojumu uz Ameriku sāku pirms 2 gadiem, kad bija tikai liela gribēšana, bet maza varēšana. Ne naudas, ne kompānijas ar ko braukt, jo it visiem apkārt naudas grūtības, valstī krīze, risks zaudēt darbu vai jau piemeklējis bezdarbs – nu kāda tur amerika?!
Taču gudri vīri saka, ka labās domas jālaiž debesīs un debesis tev atsūtīs tieši to, ko vēlies. Tikai jāvēlas cieši, jāmeklē iespēja un jātur acis un ausis vaļā. Es izskatīju bezgala daudz interneta lapas, veidojot vēlamos ceļojuma maršrutus, pētot viesnīcu un aviobiļešu cenas un uz austiņām klausījos kantrī mūziku, domās traucoties ar auto pa klusiem amerikāņu lauku lielceļiem. Iespēju vēl nebija. Bet es zināju, ka tur būšu, un drīz. Tā pagāja gads.
Te pēkšņi karstā jūlija dienā no tūrisma aģentūras saņēmu komerciāla rakstura īsziņu. Vispār man nepatīk šitādas lietiņas, bet šis bija KAUT KAS. Avio biļete uz ASV tup-atpakaļ par nepilniem 180 Ls ar visiem nodokļiem. Gluži vai par velti! Manī iezvanījās trauksmes zvani. Momentā zvanīju uz aģentūru – jā, ir tāds piedāvājums. Momentā apzvanīju visus, ar ko teorētiskā plāksnē biju runājusi par ceļojumu. Laika, lai izlemtu, bija ārkārtīgi maz. Un par brīnumu viņi visi teica – JĀ!!!
Tajā brīdī es vēl nespēju aptvert, jo līdz braukšanai bija jāgaida pusgads. Bet laiks paskrēja un 19.februāra vakarā somas bija sakrāmētas. Maksimāli mazas, protams, jo bija paredzēts arī kārtīgs šopings :)
Tu guli?
Pēdējais vakars pirms izlidošanas tāds satraukts. Vai viss ielikts somās? Vai pase ir? (pārbaudīju 32 reizes) Vai atļauja iebraukt ASV ir? (pābaudīju tikpat daudz reizes). Taksometrs izsaukts jau vakarā, lai no rīta agri ir jau klāt. Taču miegs nenāk. Grozos, grozos pa gultu, skaitu aitas un pie sevis pukojos, ka pirms tik gara lidojuma nebūšu normāli izgulējusies. Ap trijiem naktī no otra istabas gala dzirdu Artura balsi:
– tu guli?
– nē
Tramvajs
No rīta viss veiksmīgi – aizbraucam uz lidostu, piereģistrējamies, izejam drošības kontroli, nododam mazītiņo bagāžu un visi četri – es, Arturs, Gunita un Eva, braši dodamies uz lidmašīnu. Pirmā pietura ir Kijeva, jo lidojam caur Ukrainu.
Tam, ko ieraugām, neesam gatavi. Lidmašīna izskatās mazāka par tramvaju – gar vienu logu rindu pa 2 krēsli, gar otru 1, bet griesti ir tik zemi, ka Arturs nevar izslieties taisni, neapsitot pakausi. Pametu acis sāņus – tur maliņā saliecies stāv stjuarts. Arī tā pati problēma. Nezinu – smieties vai raudāt. Te nu bija 180 lati! BET – lidmašīna gods godam līgani pacēlās un nolaidās, un salonā bija arī salīdzinoši kluss. Nodomāju – cepuri nost, mazais gaisa tramvaj, tev nav ne vainas! Sviestmaize arī bija gana baudāma. Iesākums labs. Bet odziņai – lidojām vienā reisā ar maestro Raimondu Paulu un viņa kundzi. Kijevā viņus sagaidīja VIP busiņš, bet mēs visi pārējie draudzīgi ieripojām parastajā lidostas autobusā.
Padomju republika
Kijeva mūs sagaidīja ar divām muitas un drošības kontrolēm. Tranzīta lidojumu zālē izstāvējām garumgaru rindu uz pirmajiem vārtiem un štampogu pasē, bet 50 metrus tālāk tieši pirms iekāpšanas Ņujorkas reisā – atkal viss tas pats – somas, apavi, jostas, pulksteņi, mēteļi – viss atkal jāvelk nost un jālaiž caur skeneri, un vēl viena pases kontrole. Laikam Amerika Ukrainai diez ko neuzticas.
Diena, kas nekad nebeidzas
Beidzot tiekam uz lidmašīnas klāja. Tik lielā vēl neesmu lidojusi, 300 pasažieru. Vienā rindā ir 7 krēsli un ir vairākas savstarpēji nodalītas zāles. Katras zāles priekšgalā ir televizors un katram ir austiņas, ko uzlikt, ja vēlies dzirdēt filmai skaņu. Manai gan skan tikai viena auss, bet tas nebojā kopējo noskaņojumu. Aiz loga mūžīga diena, jo izlidojam no rīta un lidojam uz rietumiem – tātad skrienam līdzi saulei. Bet ko īsti sadarīt 10 stundas uz borta?
Melnie dzenīši
Kājas piepampušas neskatoties uz novilktajiem apaviem. It kā vietas pietiek, bet īsti ērti tomēr nav. Izklaidi zināmā mērā nodrošina apkārtējo vērošana. Kāds lasa, kāds guļ, vietām cilvēki sanākuši kopā bariņos un sit klaču. Tur jautrība sit augstu vilni. Mēs esam izdalīti pa atsevišķām zālēm, pa 2 kopā. Tātad jāiztiek pašiem ar sevi. Un tad es viņus ieraugu – melnos dzenīšus, kā Arturs viņus iesauca. Mūsu reisā bija diezgan daudz konservatīvu ebreju, kas tērpušies melnos tērpos, kipās un sarullētām matu sprogām gar deniņiem plīvojot, pa kaktiem saslēpušies monotoni klanījās, murminot lūgšanas, veroties mazītiņās melnās grāmatiņās. Man nav iebildumu pret viņiem, bet, godīgi sakot, šajā kontekstā izskatījos komiski :) Es sajutos kā bērnībā, kad mamma uz ielas neļāva nekautri blenzt, bet vienalga – ar vienu aci kaut pa mazu spraugu - tāpat gribās redzēt! Laipni lūdzam kosmopolītiskajā Amerikā!
Ar imigrācijas dienestu jokot nedrīkst
Ņujorka mūs sagaidīja ar brīnišķīgu, skaidru laiku. Bija vēlīna pēcpusdiena, laukā mazliet virs nulles. Taču pirmo prieku mazliet apslāpēja garā rinda uz imigrācijas dienesta kontroli. Pusotra stunda. Tomēr pēc tik ilgas sēdēšanas tā bija laba pārmaiņa.
Ikvienu iebraucēju štatos nopietna izskata imigrācijas dienesta darbinieks iztaujā: - kāds ir jūsu brauciena mērķis, cik ilgi paliksiet Amerikā, ko darīsiet, kur dzīvosiet, kur tu strādā un par ko, utt. Jokot nav vēlams, jo no šī cilvēka atkarīgs, vai tiksi ielaists valstī. Taču izskatās, ka laiž iekšā praktiski visus, kas izskatās normāli, procedūra ir ātra, vēl tikai muitas kontrole un viss – esam brīvi staigāt pa Amerikas zemi, kur deguns rāda.
Pirmās Ņujorkas ugunis
Pirmos iespaidus gūstam, braucot ar taxi uz Ņujorkas centru. Aprēķinājām, ka 4 cilvēkiem ar sabiedrisko transportu uz svešu pilsētu no lidostas kulties nav vērts. Šim pasākumam ziedojām savus 70 dolārus par pusstundas braucienu. Taksometru cena veidojas no fiksētas cenas 45 USD + maksa par maksas ceļiem (Ņujorkā ir maksas ceļi, tilti un tuneļi) + visādas sīkas maksiņas - par bagāžu, par gaidīšanu utt utt. Un protams – visur ir jādod vismaz 10% dzeramnauda. Tā tā naudiņa salasās. Bet nieks par to! Mēs izbaudām debesskrāpju un tiltu gaismiņas uz nu jau naksnīgo debesu fona. Šķiet tik nereāli un tik skaisti!
Kur mēs esam?
Brauciens cauri spožajām, uguņu un neona pielietajām ielām beidzas kādā patumšā ielā, kuras malās slejas drūmas tumšu ķieģeļu ēkas. Nav neviena uzraksta, kas vēstītu, ka esam atbraukuši uz Sanctuary Guest Suites dzīvokļu tipa viesnīcu, par ko mums piedzietātas slavas dziesmas pilnas ausis. Kur mēs esam?
Bažīgi izkrāmējam mantas, adrese, šķiet, ir īstā, un taksis nozūd aiz stūra. Zvanu viesnīcai – jā, šī ir īstā vieta. Tiekam ielaisti un beidzot mēs pēc fotogrāfijām atpazīstam šo vietu. Nu tad beidzot esam klāt! Numuriņš ir lielisks – 2 gaumīgi iekārtotas istabas ar pilnīgi aprīkotu virtuvi un vannas istabu. Šeit pavadīsim pirmās 2 dienas, lai pēc tam dotos tālāk uz Lasvegasu.
Kā lai sevi piemāna?
Beidzot nogurums ņem virsroku un, izpakojuši mantas, lienam zem segas. Tikai – Latvijā šajā laikā vēl ir diena. Kā sevi lai piemāna un pierunā pagulēt? Pēc nemierīgas nakts agri esam augšā. Kurš jau četros (pēc Ņujorkas laika), kurš sešos, bet ir skaidrs viens – pa nakti ir uzsnigusi pamatīga sniega kārta un mums ir stingri jāpārdomā, ko vilkt mugurā, lai nenosaltu.
Viss vēl tikai priekšā - gaidot Rīgas lidostā
Arturs iemēģina Ņujorkas gultu mīkstumu
Mūs sagaida tukšs ledusskapis
Ikviens kaktiņš jaunajā miteklī tiek kārtīgi izpētīts
Pielaikots tiek arī skapis. Amerikas bubuļiem tur patiktu (nevienu gan nesatikām)
Pārlielupes bibliotēkas bloga autori Arturs un Maija kopā ar draugiem divas nedēļas pavadīja atvaļinājumu ASV, apskatot Ņujorku, Lasvegasu, Lielo kanjonu un Vašingtonu. Viņi izmantoja visus transporta veidus: lidmašīnu, autobusu, kuģi, metro, īrētu mašīnu. ASV ir liela un kontrastu pilna zeme. No Ņujorkas uz Lasvegasu viņi lidoja 5 stundas, no Lasvegasas uz Vašingtonu lidoja 4 stundas. No Lasvegasas uz Lielo kanjonu 400 km uz turieni un 400 km atpakaļ brauca ar amerikāņu 2010. gada izlaiduma mašīnu. Redzēts ļoti daudz, iespaidu un emociju, pacilātības un iedvesmas bija daudz. Tagad, kad domas un jūtas mazliet piezemējušās, Maija solās blogā uzrakstīt dziļākos iespaidus un svarīgākās atziņas. 
Pārlielupes bibliotēkas norisēm e-prasmju nedēļā līdzi sekoja divi Jelgavas laikraksti: "Zemgales Ziņas" un Novaja gazeta" Visu iecerēto paveicām, klāt bonusā vēl datora dāvinājums un divu lasītāju brīnišķīgu darbu izstāde, ko var visu mēnesi apskatīt bibliotēkā, kā arī portālā Novaja.lv
