Izveidots 15.08.2007. Pirmā bibliotēka Latvijā, kas izveidojusi savu blogu. Bibliotekāru un lasītāju viedokļi par bibliotēku, grāmatām, e-resursiem u.c. Esam Jelgavā, Loka maģistrālē 17, LV -3004 (http://www.jelgavasbiblioteka.lv/ filiāle), darba laiks: darbdienās (10.00-18.00) un sestdienās (10.00-17.00), katra mēneša pēdējā piektdienā slēgta (Spodrības diena), katra mēneša pēdējā sestdienā grāmatu kavējumus pieņem bez maksas; tālrunis: 63011829, e-pasts: parlielupe@biblioteka.jelgava.lv
This is a blog of a small public library in Jelgava town, Latvia. About our library, books and free internet resources.
Seko līdzi jaunumiem http://twitter.com/Parlielupe
un http://www.draugiem.lv/parlielupe/

2011. gada 25. maijs

Bibliotēkas ienesīgumu var aprēķināt

Paši bibliotekāri lieliski apzinās bibliotēkas lomu un misiju sabiedrībā. Daļēji to apzinās pati sabiedrība, sevišķi jau tie, kas izmanto bibliotēkas pakalpojumus. Tāpēc nav brīnums, ka arī pašvaldības, kas ir sabiedrības spogulis, reizēm bibliotēkas vajadzības izprot ačgārni.
Bibliotēkas vērtību tagad var pierādīt ar ekonomiskiem aprēķiniem un formulām. 
Visiem bibliotēkas pamatpakalpojumiem aprēķina tirgus vērtību. Sareizinot pakalpojumu skaitu ar tirgus vērtību, iegūst bibliotēkas ienesīgumu. Šo ienesīgumu izdalot ar pašvaldības ieguldīto nodokļu maksātāju naudu bibliotēkas uzturēšanā, iegūst ciparu, kas parāda, cik liela ir ieguldītās naudas atdeve sabiedrībai. Limbažu bibliotēka 2010.gada ienesīgumu prezentēja pašvaldības publisko bibliotēku direktoru seminārā. Limbažu bibliotēka 2010.gadā uz katru ieguldīto latu pretī deva 4.42 latus.

Krīzes laikā Latvijas publiskās bibliotēkas piedzīvojušas daudzus ierobežojumus: samazināti 1000 bibliotekāri, saīsinātas bibliotēku darba stundas, samazinātas darba algas, bet pienākumi strauji pieauguši. Līdztekus profesionālajiem pienākumiem bibliotekāri veic pedagoga un sociālā darbinieka funkcijas, māca cilvēkus strādāt ar internetu, maksāt rēķinus internetbankās, uzklausa, mierina un iedvesmo. Bibliotekāri palīdz saviem lasītājiem apgūt to, ko viņi nepaspēj iemācīties skolā. Piemēram, Pārlielupes bibliotēkā bibliotekāri mācīja meitenēm adīt.

Sabiedrība ar saviem maksātajiem nodokļiem uztur bibliotēkas. Savukārt bibliotēkas ar savu darbību vairākkārt ieguldīto sabiedrībai atdod atpakaļ. Līdz šim paši bibliotekāri par to maz runāja. Taču tagad ir citādi. Pienācis laiks bibliotekāriem parādīt savas nozares ienesīgumu skaitļu valodā.

2011. gada 18. maijs

Par liktenīgo mīlestību un vīrieša dabu

 
Iesaku izlasīt divas grāmatas, kas sevišķi patiks meitenēm visos vecumos. Ja pirms gada  bijām aizgrābtas ar Bellas liktenīgo mīlu uz skaisto vampīru Edvardu sāgā "Krēsla", tad šogad bibliotēkā ir jauns romāns par meitenes Lūsijas mūžīgo mīlestību uz eņģeli Daniēlu Keitas Lorenas romānā "Enģeļu nakts".
Pavisam  ir četras: latviski iztulkota gan tikai pirmā grāmata. Otrā grāmata angļu valodā iznāca 2009.gadā. Trešā grāmata14.jūnijā iznāks oriģinālvalodā, bet noslēdzošo grāmatu izdos 2012.gada pavasarī. Cik ilgi jāgaida, kamēr iztulkos latviski, nav zināms. 

 Pilnīgi visām dāmām un sevišķi jau tām, kas nesaprot, kāpēc viņu mīļotais negrib nopietnas attiecības, vēlams izlasīt Stīva Hārvija grāmatu "Rīkojies kā sieviete, bet domā kā vīrietis".

Autors uzsver, ka katram vīrietim ir vajadzīgas trīs lietas: atbalsts, lojalitāte, sekss. Un ļoti iespējams, ka apgrieztā secībā:)
"Sievietēm patīk sēdēt un pļāpāt bez kāda konkrēta mērķa, bet mēs, vīrieši, neesam radīti runāšanai bez iemesla- mums tam vienkārši nav laika. Mēs esam ļoti vienkārši- ja mums kaut kas patīk, mēs mēģinām to dabūt. Ja mums no jums neko nevajag, mēs nemaz nenākam klāt. Punkts. Lūdzu, pasvītrojiet šīs rindas, lai nākamreiz, kad kāds vīrietis pie jums pienāk, jūs zinātu: vīrietis vienmēr kaut ko vēlas. Vienmēr. Un attiecībā uz sievietēm viņš vēlas noskaidrot divas lietas: 1) vai jūs piekritīsiet ar viņu pārgulēt; 2) ja jūs piekritīsiet ar viņu pārgulēt, ko tas viņam maksās. Tāda ir galvenā misija naktsklubā. Tāda ir dienaskārtība kafejnīcā un birojā. Tieši par to viņš domā, kad baznīcā apsēžas jūsu solā. Ja vīrietis pienāk pie jums un jautā, kā jums klājas,- kā jums šķiet, kāpēc viņš patiesībā ir atnācis? Viņš nav nācis pie jums, lai noskaidrotu par jums kaut ko vairāk, lai uzzinātu, kas jūs interesē, jums patīk un padodas. Šie jautājumi interesē sievietes, ja viņas vēlas ar kādu iepazīties. Vīriešiem viss ir daudz vienkāršāk: viņam iepatikās tas, kas ko viņš pamanīja no telpas otras malas, tāpēc tagad viņš nāks un to dabūs. Viņam vienalga, kāda jūs esat un kur strādājat, viņu neinteresē jūsu draugi vai reliģiskā pārliecība. Viņš vēlas uzzināt, vai jūs varētu ar viņu pārgulēt, un viņš runā ar jums, lai noskaidrotu, cik viņam nāksies ieguldīt, lai šo mērķi sasniegtu. Rakstot "ieguldīt", es nerunāju tikai par naudu. Šim vīrietim būs jāņem vērā jūsu vērtības, jūsu prasības. Viņš mēģina noskaidrot, vai "cena" ir pārāk augsta , vai viņš to var atļauties, varbūt viņš var kaut ko dabūt "uz krīta" , varbūt jau šovakar. .. Ja jūs neizvirzāt nekādas prasības, spēle sākas. Tad vīrietis zina, ka jūs var dabūt gultā ar minimālu piepūli. Bet, ja jūs paskaidrojat , kādas ir jūsu prasības – ka jums ir vajadzīgs viņa laiks, viņa cieņa un uzmanība-, tad vīrietis zina, ka esat vērtīga, ka viņam vajadzēs ieguldīt daudz, lai saņemtu atlīdzību." (60.-61.lpp.)

Notiek parakstu vākšana tautas nobalsošanai


No 2011. gada 11. maija līdz 9. jūnijam notiek parakstu vākšana par grozījumiem Satversmes 112. pantā, kuri paredz no 2012. gada 1. septembra pakāpenisku pāreju uz valsts finansētu izglītību tikai latviešu valodā. Tiem 10 tūkstošiem, kuri ir jau parakstījušies pie notāra, otrreiz nav jāiet parakstīties. Savukārt no 18. maija līdz 16. jūnijam notiek parakstu vākšana tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētajiem likumiem "Grozījumi likumā "Par valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam"", "Grozījums likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"" un "Grozījumi likumā "Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam".

Parakstīties var BEZ MAKSAS līdzi ņemot derīgu PASI!

Parakstu vākšanas vietas Jelgavā:
Jelgavas valsts ģimnāzijā Mātera ielā 44,
Miezītes bibliotēkā Dobeles šosejā 100,
Jelgavas pilsētas kultūras namā Krišjāņa Barona ielā 6,
LLU Veterinārmedicīnas fakultātē K.Helmaņa ielā 8,
Jelgavas 1. speciālā internātpamatskolā Institūta ielā 4.

Darba laiki:
Pirmdienās 16-20
Otrdienās 9-13
Trešdienās 15-19
Ceturtdienās 16-20
Piektdienās 12-16
Sestdienās 8-12
Svētdienās 8-12

Kontakttālrunis: 29141029.

2011. gada 14. maijs

Pāri lielajam dīķim. 3.daļa

Otrais rīts Ņujorkā ataust skaidrs un saulains. Šodien ir plāns vēl kārtīgi izbraukāties ar pilsētas apskates autobusu, jo rīt jau agri jādodas uz Lasvegasu. Pirmais rīta brauciens izvēršas par vakardienas „šausmu” atskaņu – ir vēl aukstāks, nekā vakar. Nu kā tas var būt, tas nav taisnīgi!! Bet, ar gudru ziņu, mugursomā esmu ietūcījusi pledu, ko nočiepu viesnīcā. Tad nu uz maiņām sedzāmies un brauciens jau likās cerīgāks.

Pēc pāris pieturām mums bija jāpārsēžas Bruklinas autobusā un izrādījās, ka šī autobusa komforts ir patiešām līmenī – kārtīgi izkurināts, silts un mīlīgs. Un aiz loga zilas debesis un saule – diena būs fantastiska! Visskaistākie iespaidi mums visiem laikam palika no braucieniem pāri tiltam. Pa dienu Ņujorkas panorāma izskatās pavisam citāda, nekā naktī, un tikai šeit, sēžot autobusā un traucoties pāri tiltam es sāku pa īstam apjaust pilsētas lielumu un varenumu. No apakšas, braucot ar kuģīti, nelikās, ka tilti ir tik augsti. Mūsu Vanšu tilts blakus droši vien izskatītos kā mazais brālis.

Bruklina pārsteidza ar savu Eiropeiskumu. Vietumis ieliņas, kuru malās slējās neliels tumšu ķieģeļu ēkas ar baltiem logiem un margotām trepītēm durvju priekšā atgādināja Londonu vai Amsterdamu. Kliedzošas izkārtnes šeit aizstāj daudz klusākas un pieticīgākas un izskatās, ka esam iebraukuši pavisam citā pilsētā. Un izrādās, ka ilgu laiku Bruklina patiešām bija neatkarīga no Ņujorkas un vēl šodien te izskatās kaut kā citādāk.

Atpakaļceļā izkāpjam Čainataunā – ķīniešu kvartālā, kur visi uzraksti ir ķīniešu valodā. Tā ir kā pilsēta pilsētā. Uz ielas mēs bijām gandrīz vienīgie baltie, jo visapkārt mudžēja vieni vienīgi ķīnieši. Sajūta jocīga. Esmu dzirdējusi, ka daži vietējie ķīnieši nekad pat nav bijuši aiz Čainataunas robežām un es saprotu, ka nav jau arī vajadzības, jo visa infrastruktūra, veikali, skolas, kafejnīcas – viss ir tepat uz vietas, saprotamā valodā un gaumē. Mūsu nācienam ir iemesls – ejam ēst ķīniešu pelmeņus, kurus mums silti ieteica paziņas. Tikai lai mēs nenobīstamies no iestādes un droši ejot iekšā – būšot tā vērts. Kad esam klāt, saprotam, ka paši, bez ieteikumi, šeit nekad savu kāju nespertu. Īsts ūķis, tā varētu nodēvēt šo iestādījumu. Bet ja var dabūt 5 garšīgus pelmeņus par 1 dolāru, tad ir vērts pamēģināt. Šeit izdarīju vēl vienu novērojumu – Čainataunā ne katrs ķīnietis saprot angļu valodu, kas bija liels pārsteigums. Taču tas netraucēja mūs tikt pie kārotajiem pelmeņiem un jāsaka – ķīnieši prot gatavot ēst. Arturam vēl sakārojās sēņu zupas un tā gan bija visai īpatnēja, kā tāda staipīgu un glumu iekšu šļura, bet pēc garšas – ne vainas, trūka tikai maizes ko piekost. Eh, latvieši. Noskatījāmies, ka parastie klienti šeit ir vietējie – ķīnieši, bet brīžiem iepeldēja arī pa baltajam. Acīmredzot zināja, ko meklēt. Tā nu mēs sabildējāmies, ieskrējām vēl ķīniskajā Starbucks un taisījāmies uz centra pusi






















Tagad mūsu programmā bija Rokfellera centrs – viens no lielākajiem debesskrāpjiem. Mēs augšā uzbraucām ar liftu. 67-68 stāvs, ja nemaldos. Tātad – kādi 3 mūsu Saules akmeņi, sakrāmēti viens uz otra. Jāatzīst, ka man ir bailes no augstuma un braukšanu augšā gaidīju ar ne pārāk lielu prieku, bet kad tikām augšā, pēc nelielas atklimatizācijas es sapratu, ka viss ir baigi normāli. Visriņķī bija saliktas augstas un superdrošas stikla sienas, tā ka sajutos diezgan pat komfortabli. Skats – jā, tas tiešām ir lielisks. Es domāju, ka tā dēļ būtu vērts kāpt arī pa trepēm.

Diena bija ideāla – silta, saulaina, bez neviena mākonīša, skaista pēcpusdiena. Vienā pusē kā ideāli piegriezts taisnstūris guļ Centrālparks, bet otrā pusē – Empire state building, pa kuru reiz vecos laikos rāpās karalis Kongs ar savu blondo dāmu vienā ķepā, Kraislera nams un Hudzona, un pavisam ne tur kur gaidīju – Brīvības statuja. Tā nu par mani nāca ģeogrāfiskā apskaidrība. Līdz šim Ņujorkas izkārtojumu biju iedomājusies kaut kā pavisam greizi un nelīdzēja pat tas, ka kādreiz gāju orientēšanaš pulciņā un iemācījos lasīt karti. Jā, labāk tomēr pašam pakāpties uz kaut kā augstāka un pārbaudīt visu ar savām acīm.



Ilgi brīnīties nesanāca, jo maniem ceļabiedriem uznāca lecamā lēkme. Tas notiek tā – ja kādam ir rokā fotoaparāts, kura objektīvs ir pagriezts pret tevi, tu jau nevari glīti nostāties ar amerikānisku smaidu sejā un iecentrēt Centrālparku kaut kur pa vidu vai sānos, lai sanāk simetriska bilde. Nē, ir jālec gaisā ar paplestām rokām un kājām, plīvojošiem matiem un līdz ausīm atvērtu muti. Un tā 10 reizes, visiem četriem pēc kārtas, līdz izdodas sevi iedabūt kadrā, nenogriežot nost kāju vai galvu.















Kad bijām izplosījušies, vēl jau atlika izpētīt suvenīru bodi (nekā prātīga gan tur nebija, lai gan šeit iegādājos savu pirmo suvenīru - Ņujorkas veikalu karti) un braukt lejā. Un tad man uznāca jūras slimība. Vai debesskrāpju slimība, nezinu kā lai to nosauc. Visu laiku bija sajūta, ka griežas galva un līgojas zeme. Ļoti jocīgi, un ne visai forši, kā būtu mazliet par daudz ierāvusi. Pēc atpūtas kafejnīcā, kamēr Arturs mēģināja atrast vīriešu tualeti, mēs meitenes bijām veiksmīgi:

a) paēdušas laungadu

b) izlējušas kafiju

c) sagaidījušas Arturu niknu kā pūķi.

Izrādās, vīriešu tualetes neesot nekur. Tā nu mēs devāmies kopā ar Arturu meklēt, līdz ar mokām tiešām atradām un nebeidzām brīnīnīties, cik tie tuneļi sarežģīti un nepārskatāmi – veikals aiz veikala, pagrieziens aiz pagrieziena, bet tik ļoti vajadzīgās telpas atrast nemaz nav tik viegli.

Kad nu visi beidzot bija dabūjuši, ko vēlas, laimīgi lēnām devāmies uz viesnīcas pusi. Vakars bija jau satumsis un spožie Ņujorkas debesskrāpji tā vien vilināja uz skaistu vakara pastaigu. Viesnīca šķita visai tuvu – par ko gan nepaieties kājām? Galu galā tas izvērtās par nasku gājienu pusotras stundas garumā, pēc kuras visi jutās pilnīgi beigti un Arturs paziņoja – viss, ar kājām viņš vairs nekur neiešot.

Gulētejot domāju, ak cik labi, ka rīt jālido uz Lasvegasu. Vismaz nekur nebūs jāiet ar kājām, tieši kā Arturs vēlas. Jo piecas stundas būs jānodirn lidmašīnas krēslā.

2011. gada 3. maijs

Lasītāju gleznu izstādes maijā Pārlielupes bibliotēkā

Pārlielupes lasītāji Ludmila Bērziņa un Oļegs Muravjovs katrs sagatavojuši savu gleznu izstādi ar atšķirīgu tehniku.
 
Ludmila Bērziņa ir pensionāre, kas gadiem ilgi aizraujas ar izšuvumiem krustiņdūrienā. Darbi ir tik smalki rokdarbi un ierāmēti, ka izskatās pēc gleznojuma. Šobrīd izstādē izliktas septiņas izšuvumu glezniņas.

Savukārt 30gadīgais Oļegs Muravjovs, kas ir Jelgavas tautas gleznošanas studijas biedrs, bibliotēkā izstādījis piecas savas klusās dabas gleznas eļļā.

Abas izstādes apskatāmas līdz maija beigām.